Cik ļoti mums ir nepieciešama kultūra?

Mēs, cilvēki, esam dzīvas būtnes, kurām saskaņā ar Maslova vajadzību piramīdu vispirms ir jāapmierina fizioloģiskās vajadzības pēc ēdiena, dzēriena, miega, tad mums svarīgi ir atrasties drošībā un siltumā. Kad apmierinātas šīs divas vajadzības, mēs esam gatavi veidot sociālās saites – ģimeni, draugus, piedalīties interešu grupās un pulciņos, kas savukārt mūs noved tālāk – vēlmi saņem atzinību un cieņu. Un tikai pēc tam – ja viss ir kārtībā, mēs sākam domāt par izaugsmi, izglītību, atpūtu un citām vajadzībām.

Var jau saprast, kāpēc tas tā ir. Ja vēders burkšķ, nav iespēju sakarīgi domāt par to, cik gan skaists koncerts šobrīd skan blakus estrādē, vai arī ka atkal esam aizmirsuši laikus nopirkt aviobiļetes, lai lidotu uz Spāniju. Tomēr, ja esam apmierinājuši visas savas pamata vajadzības un nonākuši līdz pēdējai nepieciešamībai – pašīstenošanai – cik svarīga šajā jomā ir kultūra?

Cilvēkiem ir iespēju izpausties un atpūsties daudzos veidos: vieni sporto, citi nedara neko un skatās televīziju, vēl kāda daļa paši izpaužas radoši un apmeklē pasākumus.

Pamatā Latvijas novados kultūras dzīvi organizē pašvaldība un tai pakļautās iestādes. Un kā jau it viss, lai šo darbu īstenotu, ir nepieciešams finansējums. Mums liekas – pavisam elementāri, lai aizietu uz koncertu, kur mums jāpērk biļete, kas gan tur ko organizēt? Un tomēr! Lai šāds pasākums pie jums notiktu, pirms tam jāiegulda darbs: jāatrod sadarbības partneri, mākslinieki, jāuztur skatuve vai estrāde, jāvienojas par dažādām praktiskām lietām kā iespēju cilvēkiem apmeklēt tualetes, varbūt paēst vai iedzert kaut ko utt.

Darāmā tiešām ir daudz. Turklāt – pat ja mums liekas, ka pasākums, kuram tirgo ieejas biļetes, tiek pilnībā sponsorēts no ieejas biļetēm – reti kad tā ir. Pārsvarā pašvaldībām ir jāatvēl kāda budžeta daļa, lai līdz tam vispār nonāktu. Tāpēc nav jābrīnās, ka bieži vien no reģionos dzīvojošajiem jādzird sūdzības, ka “Pie mums jau nekas nenotiek!”. Lielākoties tas tāpēc, ka pašvaldības nav tik bagātas un tām ir citas prioritātes, piemēram, nodrošināt izglītības un sporta iespējas, uzturēt ceļus, apgādāt ar ūdeni un siltumu utt. Taču pašvaldībām būtu jāsaprot, ka viss tomēr savā starpā ir saistīts.

Tieši cieņa, atzinība un pašizpausmes iespējas, kultūras baudīšana, iespēja kvalitatīvi atpūsties mūs atšķir no dzīvniekiem, kuriem arī svarīgi ir paēst, padzert, vairoties, gulēt un būt drošībā. Ja cilvēkiem ir jāizvēlas, kur viņi dzīvos: vietā, kur nodrošinātas tikai izglītības iespējas, uzturēti ceļi u.c. pašvaldībām uzliktie pamata pienākumi, vai vietā, kur vēl bez visa šī ir arī kvalitatīvs kultūras un atpūtas piedāvājums, kā jums šķiet, ko viņi izvēlēsies?

Pozitīvs piemērs tādā ziņā ir Ventspils. Pašvaldība gādā, lai cilvēkiem būtu interesanti tur dzīvot. Katru nedēļas nogali notiek vairāki pasākumi, un cilvēkiem ir iespēja izvēlēties. Turklāt – cepuri nost, kā ventspilnieki sevi prot reklamēt! Visa Latvija zina, cik aktīva un interesanta kultūras dzīve ir pie viņiem. Nav brīnums, ka ik pa laikam kādas jaunas ģimenes, domājot par dzīvesvietas mainīšanu, priekšroku dod Ventspilij vai Rīgai. Rīgai tāpēc, ka tā vispār ir ārpus konkurences. Šeit kultūras dzīves organizēšanā bez pašvaldības iesaistījušies arī daudzi citi spēki, kas Rīgai dod milzīgu atspaidu atšķirībā no citām Latvijas pilsētām.

Tāpēc aicinu citas pašvaldības tomēr mēģināt rast risinājumu, lai saviem iedzīvotājiem sniegtu lielāku iespēju baudīt kultūras dzīvi. Tas mūs padarīs bagātākus un uzticamākus saviem novadiem.