Mārtiņa galdā lika ceptus kāļus, burkānus un krāsnī ar mizu ceptus kartupeļus, speķa raušus un nesagriestus rupjo kviešu miltu plāceņus un medusraušus. Klāt pie šīm dažādajām maizēm, izņemot medusrausi, ēda biespienu, sviestu un kaņepes.
No pākšaugiem Mārtiņos ēda zirņus, no augļiem – ābolus, bet dzēra medalu – parasto stipri noraudzētu alu, kuram īsi pirms pasniegšanas galdā piejaukts medus.
Latvijā bija labi attīstīta dravniecība, varbūt šodienas saldo ēdienu sākums meklējams mūsu senču dravniecībā.
Zirņi un pupas nozīmēja – asaras. Jo vairāk apēdīsi, jo mazāk raudāsi.
No otras puses, uzskatīja, ka jo vairāk būs dzimšanas dienas kūka, jo labāka būs veselība.
Latviešiem ir arī raksturīgi dzērieni: alu pazīst jau sen. Senāk izšķīra lielo alu, mazo alu un siltalu. Dzērsi tagad sauc par kvasu, un to gatavoja no sakaltētas maizes un garozām. Patakas – gatavoja no alus atliekām un maizes garozām, saberot kubulā uz salmiem un raudzējot. No bērzu sulas gatavoja ņirvu. Bērzusulu sajauca ar maizes garozām un pāri pārlika pelavas, uzsēja virsu rudzus un novietoja vēsā vietā lai ieskābst, tā ieguva ņirvu, kam bija saldskāba garša. Kuldīgā dzēra bieķēzi– alus ar pienu.
Seniem latviešiem ēdienreizas bija kopīgas pie viena kopīga galda ar saimes tēvu priekšgalā. No Māras dienas līdz Miķeļiem saimes māte pasniedza ēdienu arī ceturto reizi – launagu.
Raksturīga latviešu uztura īpatnība ir plašais saldo ēdienu sortiments. To gatavo no augļiem un ogām (āboli, zemenes, jāņogas, ērkšķogas, mellenes, dzērvenes u.c.) rabarbariem, ķirbjiem, burkāniem, biezpiena un rupjmaizes.
Latviešu ēdienu pagatavošana svētku dienās galvenokārt bija atkarīga no ticējumiem un parašām.