No novada uz novadu, no valsts uz valsti

No novada uz novadu, no valsts uz valsti

Svarīga iezīme, kas raksturīga latviešu kultūrai, ir vēlme pulcēties, satikties, salīdzināties, novērtēt vienam otru. Tieši tāpēc tik aktīvi procesi notiek katrā novadā un pagastā, kur ir deju kolektīvs, koris, vietējais teātris un citi kolektīvi. Viņi ne tikai aktīvi darbojas savās mājās, bet arī dodas ciemos uz citiem novadiem, pilsētām un pat valstīm, lai parādītu savu tradīciju, talantu un redzējumu par latvisko kultūru.

Viena no šādām senākajām un skaistākajām novadu un kolektīvu sanākšanas tradīcjām ir Latviešu Dziesmu un deju svētki, kas ik pēc dažiem gadiem pulcē Rīgā kolektīvus no visas Latvijas. Tie ir svētki, kuros piedalījās mūsu vecāki, arī mēs paši gan skolas laikā, gan tagad jau pieaugušā vecumā. Pat mūsu bērni jau sāk savus pirmos soļus kādā no deju vai dziesmu kolektīviem.

Pirms svētkiem ir jābraukā uz skatēm un jāatrāda savs ieguldītais darbs, lai vispār tiktu uz svētkiem. Arī man no skolas laika tas viss saistās ar skaistām un jautrām atmiņām, jo bija tāda kopības sajūta. Visi braucām ar autobusu, līdzi somas, tērpi, mammu sagādātas pusdienu maizītes. Un vēl autobusā kora diriģente katram liek izdziedāt savu balsi, lai noslīpētu vietas, kas ķeras.

Ir bijuši pat amizanti gadījumi, kad uz rajona skati knapi paspējam, jo pusceļā ir saplīsis autobuss. Ārā laiks tāds ne visai, tāpēc sēžam un gaidām, kad kāds onkulis atvedīs vajadzīgās rezerves daļas, ko turpat uz ceļa autobusam samainīt, lai varam doties tālāk. Tad jau nebija kā tagad, kad var izsaukt jaunu autobusu, bija jāiztiek ar tādu vienīgo, kas mazajam pagastam bija viņu rīcībā. Un tas bieži plīsa, jo brauca nepārtraukti. Tad jau skaidrs, ka rezerves daļas tika mainītas bieži un visdīvainākajās situācijās. Vispār tagad apbrīnoju to onkuli, kurš vadīja šo autobusu, kas nebija īpaši labā stāvoklī. Un tajā vienmēr iekšā bija bars skaļu un kaitinošu skolēnu, kuri dziedāja vai nodarbojās ar citām skaļām lietām.

Pēdējā desmitgadē īpaši attīstījusies labāko kolektīvu došanās koncertēt arī ārpus Latvijas. Izrādās, ka citu valstu iedzīvotājiem interesē mūsu kultūra, viņi labprāt klausās mūsu dziemas un skatās dejas. Tā ir lieliska iespēja mūsu kolektīviem apskatīt pasauli un citiem iepazīties ar to, kas ir Latvija, kādas ir tās tradīcijas un kultūra, ar ko lepojamies.

Kultūra jau savā būtībā nevar būt statiska, tai jābūt kustībā. Tā mainās, pilnveidojas, nes sevi pie skatītājiem. Tāpēc ir tikai loģiski, ka kolektīvi vienmēr ir ceļā, vienmēr ir kādi koncerti, mēģinājumi, izbraucieni, satikšanās ar citiem, apmaiņas braucieni, sadejošanās un sadziedāšanās.

Tas ir skaisti, jo ļauj veidot sirsnīgākas un ciešākas attiecības novadu un cilvēku starpā, saglabāt dzīvas un aktīvas mūsu kultūras tradīcijas. Tas ir īpaši svarīgi, lai to varētu augstā kvalitātē nodot arī nākamajām paaudzēm, tāpēc svarīgi jau bērnudārzos veidot šo dziedāšanas un dejošanas kultūru, lai bērni to var iemīlēt un tālāk ar prieku izkopt.