Dziesmu un deju svētki ir neaizmirstams piedzīvojums

Dziesmu un deju svētki ir neaizmirstams piedzīvojums

Kaislības ap Latvijas simtgades svinībām rit pilnā sparā. Kā centrālais notikums svētku gadam būs Dziesmu un deju svētki. Un mani ir pārņēmusi šajā sakarā nostaļģija, jo šajos simtgades svētkos nepiedalīšos kā dalībniece. Kopš skolas laika biju dziedājuši svētku korī vismaz četras reizes. Paspēju piedalīties gan skolēnu, gan pieaugušo svētkos, kas mijas ik pēc dažiem gadiem. Un tagad noteikti varu apgalvot, ka tās ir lieliskas atmiņas.

Svētku nedēļa ir kaut kas īpašs katram dalībniekam. Tās ir neaizmirstamas emocijas, saviļņojums un kopības sajūta. Tas pacēlums, ko sniedz svētki, nepāriet vēl ilgi pēc tam. Pat tagad, kad pa televizoru rāda kādu iepriekšējo noslēguma koncertu, nevaru to noskatīties bez kamola kaklā un asarām acīs. Un tas ir apliecinājums tam, cik šie svētki latviešiem ir nozīmīgi. Man prieks par māsu, kura varēs nākamgad dejot simtgades svētku deju lieluzvedumā. Viņu kolektīvs tam jau ļoti nopietni gatavojas. Domāju, ka nākamās vasaras svētku laiks būs unikāls un ļoti krāšņs. Bet man tikai atliek gremdēties skaistajās atmiņās par tiem svētkiem, kuros man sanāca piedalīties.

Tas ir pāri nogurumam

Skaidrs, ka tā nedēļa, kad Rīgā sabrauc kolektīvi no visas Latvijas, ir īpaša. Tās nav tikai izklaides, bet gan nopietns darbs, kas prasa pamatīgu izturību un motivāciju. Pat paši mazākie dalībnieki garas stundas pavada mēģinājumos, atkārto atkal un atkal, lai tikai lielajā svētku koncertā viss būtu ideāli. Tāpēc dalībnieki ir ar milzīgu atdevi un svētku noskaņojumu. Atceros, ka tajās dienās vispār nejutām nogurumu, lai gan tas patiesībā bija milzīgs. Vienkārši gājām un darījām.

Tas adrenalīns un pozitīvās emocijas noteikti stāvēja pāri nogurumam, niecīgajam miega daudzumam, jo arī pa naktīm taču jaunieši atrod, kā izklaidēties. Kurš tad ir atbraucis uz svētkiem, lai gulētu!

Dzīvošana skolās un svētku noskaņojums

Īpaša un neatņemama svētku sastāvdaļa ir dzīvošana skolās, gulēšana sporta zālēs un klasēs uz grīdas, somas ar mantām, maisi ar tērpiem, dažādas sadzīviskas lietas, ko pašiem jārisina, jo var atgadīties taču vistrakākās un negaidītākās lietas. Līdzi atbraukušie pedagogi vairāk koncentrējas uz mazajiem bērniem, tāpēc lielajiem pašiem ar sevi un savām ķibelēm jātiek galā. Un tas bija pat aizraujoši.

Kādam tiek sabojāts svētku tērps, pazaudēts kāds svarīgs tērpa elements, pat gūtas traumas. Dejotājiem visbiežāk bija problēmas ar kājam un apaviem, jo tiem taču ir vislielākā slodze. Bet nebija tādu problēmu, ko nevar atrisināt kvalitatīva līmlente. Saplīsusi deju čība, izjukusi dziesmu grāmata vai bikses, kam iztrūkusi poga – līmlenta, adata un diegs spēja izdarīt brīnumainas lietas. Tās bija sīkas nebūšanas, par kurām neviens nesatraucās, tas nespēja sabojāt svētku noskaņojumu un svinīgo pacēlumu. Tiem, kam jau bija lielāka svētku pieredze, somās vienmēr bija viss ārkārtas situācijām – adata un diegs, līmlenta, plāksteru kaudze, rezerves vainags, josta un sakta, kāds traipu noņemšanas līdzeklis un labāk arī liekas kurpes. Nekad nevarēja zināt, kas notiks un no kādām situācijām vajadzēs izgrozīties.

Arī nākamajām paaudzēm

Man tieši tā piedzīvojuma noskaņa ir palikusi atmiņā īpaši. Un man gribētos, lai pēc gadiem arī mani bērni kaut ko tādu piedzīvotu. Jā, tas nav viegli, kāds čīkst un pagurumā ir arī saslimis. Ir jau svētkiem arī savā grūtā puse, kas vairāk attiecas uz mazākajiem dalībniekiem. Visvairāk svētkus var izbaudīt tieši pusaudži un jaunieši. Viņi ir gana izturīgi un patstāvīgi, lai tiešām šo svētku nedēļu izdzīvotu kā lielisku piedzīvojumu.

Cerams, ka arī nākamvasar svētku laiks būs pozitīvām esmocijām tik pilns, ka dalībnieki un skatītāji to izjutīs kā kaut ko īpašu. Man atliks to izbaudīt un sajust ar televīzijas starpniecību.