Saglabāt senču mantojumu

Saglabāt senču mantojumu

Vēlme pēc jaunām lietām ir dabiska, jo tas norāda uz mūsu labklājību, arī piepilda vēlmi pēc komforta. Tomēr šodien jau var runāt par diezgan pārspīlētu mantu kultu, kurā lietām ir niecīga vērtība, tās ātri apnīk, tiek ražotas nekvalitatīvas un īsam mirklim, jo vienalga jau tūlīt gribēs citas. Bet kā ar senču atstāto mantojumu? Vai tam vairs mūsu acīs nav nekādas vērtības? Te es domāju gan materiālas, gan nemateriālas vērtības.

 

Agrāk katru lietu ražoja ar domu par ilgmūžību, tai bija jākalpo gadu desmitiem un pat simtiem. Tieši tāpēc iepriekšējās paaudzes mums ir atstājušas tik daudz. Tās ir senas ēkas ar savu laikmetu atspoguļojošu arhitektūru un vēstures liecībām. Senlietu tirgotavas un arī muzeji ir pilni ar skaistām un pamatīgām mantām, kas ir pat gadsimtiem senas. Vai šodien vispār ražo kaut ko tādu, kas būs aptaustāms un pat izmantojams vēl pēc vairākiem simtiem gadu? Ja tādas lietas arī ir, tad tādu ir ļoti maz.

Kas palicis pāri?

Mūsu ģimenei no vecvecākiem palikusi mantojumā ļoti skaista māja. Tai gan bija laika zoba pēdas un arī padomju gadu ačgārnās saimniekošanas rētas, tomēr mēs redzējām, ka māju var atjauno visā tās spožumā, kāda tā bija pirms simts gadiem. Un to arī izdarījām. Jo jutām arī morālu pienākumu parūpēties par īpašumu, kas tik daudzus gadus drosmīgi ir stāvējis un savā paspārnē izaudzinājis tik daudzas paaudzes. Senie īpašumi un to atjaunošana to oriģinālajā izskatā kļūst arvien populārāka. Nozīmīgas ēkas tiek restaurētas, jo tās ir kultūras un vēstures spogulis, kas raksturo mūsu valsti, pilsētas.

Bet no iepriekšējām paaudzēm mums paliek ne tikai ēkas. Paliek arī daudzas citas fantastiski skaistas un vērtīgas lietas. Piemēram, mums ir juvelierizstrādājumi no vecvecvecmāmiņas un viņas ģimenes, kas bija diezgan turīga namsaimniece. Juvilierizstrādājumi rūpīgi kopti, glabāti, saudzīgi nēsāti un nodoti no paaudzes paaudzē. Un tagad rotas joprojām ir mūsu ģimenes rokās. Tās sargājam un izturamies ar īpašu cieņu. Šie juvilierizstrādājumi nozīmē daudz vairāk kā tikai vienkāršas rotaslietas. Tā ir ģimenes vēsture, spēja saglabāt savas vērtības cauri grūtiem laikiem. Tikpat vērtīga ir arī plašā bibliotēka no vecvecākiem, skaistie un vērtīgie trauki, sudrablietas. To visu viņi bija saudzējuši un nodevuši nākamajām paaudzēm, lai mēs tās tāpat saudzētu un arī nodotu tālāk.