Mēs gribam vairāk kultūras! Kur to meklēt?

Mēs gribam vairāk kultūras! Kur to meklēt?

Runā, ka Rīga ir kultūras galvaspilsēta. Un Latvija vispār esot ļoti piesātināta ar kultūru – arhitektūras pieminekļi, māksla, opera, pasākumi, pasākumi un atkal jau pasākumi. Tad jau arī Latvijas iedzīvotājiem būtu jābūt ļoti izglītotiem šajā jomā un jāpārzina vismaz lielākā daļa no kultūras aktualitātēm. Bet kā ir patiesībā?

Pārāk dārgi…

Patiesībā kultūra maksā ļoti lielu naudu. Protams, teiksiet – aktieriem ir jāmaksā, tas ir liels darbs uzvest lugu, lai skatītājs būtu apmierināts un neaizmigtu zālē. Pie tam uzvestā luga jānospēlē kritiskas publikas priekšā ne vienu reizi vien! Jā, es piekrītu. Bet man tik ļoti gribas apmeklēt teātri… Līdz es atduros pie cenas. Lētākā biļete maksā ap 20 EUR. Un es nevēlos iet viena. Nu kā es tā, viena. Gribas kādu pavilkt sev līdzi tai skaistajā kultūras pasaulē. Labi, teātris šoreiz atkal “nespīd”, jo par tādu naudu praktiskais latvietis izvēlas iegādāties ko noderīgu, visdrīzāk apēdamu.

Izvērtējot prioritātes un vajadzības.

Vispār jau tuvojas vasara, es padomāju. Man būtu jāmaina garderobe, jāiegādājas kāds pāris apavu, jānomaina auto riepas. Noderēs man tā nauda kam citam, ne teātrim. Atveru http://www.hankookmasters.lv/lv/ lai skaidru prātu paskatītos uz riepu cenām. Kad mana datora ekrānā teātra afišu pēkšņi aizsedz riepu veikals es saprotu – kultūra pagaidīs. Es esmu pārāk praktisks cilvēks, lai maksātu par garīgo pilnveidošanos. Tomēr žēl. Tāda sajūta, ka riepu veikals un visas pārējās manas vajadzības man šobrīd laupa ko vērtīgu…

Meklējot “pieejamu” kultūru.

Es gribu kultūru savā dzīvē! Ko darīt? Sāku pētīt, ko piedāvā visvarenais internets. Uz ziniet, nevajag ne dienu lai atklātu to, ka liela daļa latviešu par kultūras pasākumiem nemaz nemaksā. Kā? Jo ir iespējams apmeklēt bezmaksas pasākumus, it īpaši vasarā. Atradu arī pāris amatieru teātrus, kas ir tikai priecīgi par apmeklētājiem pustukšajās zālēs. Nolemju – aiziešu paskatīties, neko jau nezaudēšu.

Es smagi kļūdījos. Un ne jau tāpēc, ka amatieru teātris būtu bijis slikts. Es kļūdījos domādama, ka aizejot uz izrādi būšu pagodinājusi pāris neveiklu jauniešu uz skatuves. Es kļūdījos, kad pieņēmu, ka būšu teju vienīgais skatītājs putekļainā zālē. Nē. Zāle bija pilna līdz “malām”. Knapi atradu sev brīvu vietu, kur piesēst. Likās – “Dailes teātris” noteikti šovakar ir tukšs, jo visi Rīgas teātra mīļi ir šeit! Skaisti, izcili, man patika. Un tad es sapratu – Latvija IR kultūras valsts! Tie, kas var, kas grib, tie brīvo laiku tiešām pavada koncertos, izrādēs… Vienalga, maksas vai bez maksas, kvalitāti tas nebūt nemaina. Galvenais ir tā kolosālā sajūta – es esmu kļuvis bagātāks ar to, ka redzēju ko ārpus savas ikdienas rāmjiem. Kultūru. Es redzēju daļiņu no tās. Un gribu vēl!