Vai domājam par vecumdienām?

Vai domājam par vecumdienām?

Pēdējos mēnešos daudz ir cilāta tēma par to, cik lielas būs pensijas tiem, kuri tagad ir darbspējīgā vecumā. Raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” rādīja shēmas, kā veidojas sociālās iemaksas un pensijas lielums dažādām sabiedrības grupām. Un gandrīz pusei iedzīvotāju ir minimālas vai gandrīz nekādas sociālās iemaksas. Un tas nozīmē, ja viņi paši neveiks iemaksas pensiju fondā, tad var rēķināties, ka vecumdienās viņi saņems grašus, ko nevar uzskatīt par cilvēka iztikai cienīgu summu.

Viena no grupām, kas pakļauta šādam riskam, ir mākslinieki, žurnālisti, rakstnieki un daudzu citu radošu profesiju pārstāvji, kuri strādā ar autorlīgumiem, mikrouzņēmumos. Viņu iemaksas sociālajā budžetā ir ļoti mazas.

krajkaseDaudzu profesiju pārstāvji sevi darba gados izdedzina un izsmeļ, kļūst pat par zināmiem un sabiedrībā mīlētiem cilvēkiem, kā tas ir ar māksliniekiem, dziedātājiem, aktieriem. Bet tad, kad viņi jau sasnieguši mūža nogali viņiem īsti nav atbalsta punkta. Arī slimību gadījumā ir grūti. Ja nevari kāpt uz skatuves, rakstīt, radīt, tad arī nesaņem naudu, pabalsti ir niecīgi no tām mazajām iemaksām. Ja, piemēram, ir hipotekārais kredīts, tad ilgstoša slimība ir risks. Hipotekārais kredīts ir nopietna atbildība, tāpēc slimība var liegt iespēju laikus nomaksāt maksājumus.

Tāpēc arī tiem, kuriem šobrīd šķiet, ka vecumdienas un pensija ir tālu, tomēr vajadzētu apdomāt šo jautājumu uzmanīgāk. Vai ir sava dzīvesvieta? Vai ir bērni, kuri atbalstīs? Vai tiek veidoti kādi iekrājumi vecumdienām? Vai hipotekārais kredīts nav pārāk liels slogs un risks?

Ko darīt? Jau no šodienas pašu spēkiem mainīt situāciju un sākt domāt par savām vecumdienām, to nodrošināšanu. Tie, kuri dažādu iemeslu dēļ no saviem ienākumiem neveic atbilstošas sociālās iemaksas, var sākt to darīt paši. Katrs pats var veikt iemaksas sociālajā budžetā. Tāpat arī var bankā sākt veidot uzkrājumus vecumdienām.

Skaidrs, ka tas nav izdevīgi šodien, jo jāatdod kāda daļa ienākumu laikam, kas būs kaut kad tur tālā nākotnē. Var taču labāk to naudu tagad iztērēt! Bet pēc desmit, divdesmit vai trīsdesmit gadiem uz to varēs raudzīties jau no cita skatpunkta, jo būs pieejama paliela naudas summa, kas būs vērtīgs atbalsts laikam, kad cilvēks nav darbspējīgs, grib doties pelnītā atpūtā. Un patīkamas vecumdienas ir pelnījis katrs cilvēks. Tomēr šobrīd aina zīmējas tāda, ka Latvijas iedzīvotājiem pēc dažām desmitgadēm pavērsies tiešām dramatiska aina, jo gados veci cilvēki būs nabadzīgi.

Skaidrs, ka mūsu valsts likumdošana un arī pie varas esošie cilvēki īpašu drošības sajūtu par nākotni nedod, jo viss tik strauji mainās, sociālā politika ir netālredzīga. Tāpēc arī nav brīnums, ka cilvēki īpaši nepaļaujas uz to, ka vecumdienās par viņiem valsts parūpēsies.