Rakstniecības loma latviešu kultūrā

Rakstniecības loma latviešu kultūrā

Latvieši ir kulturāla tauta. Mums ir dziesmas un dejas, tautasdziesmas, kas vieno mūs un deju soļi, kurus protam izdejot kā neviens cits. Mēs veidojam savu vēsturi un kultūru, lai saglabātu to no laika uz laiku. Tāpat mēs mākam rakstīt un pierakstīt. Kāda ir nozīme rakstniekam un rakstniecībai Latvijas kultūrā un vēsturē?

Lai cik ļoti digitālā ēra mēģina mūs digitalizēt, mēs nepadodamies. Īstens rakstnieks vēl arvien prot savas idejas pierakstīt bloknotā vai kladē ar pildspalvu, sēdēdams kaut kur ezera krastā un tverdams iedvesmas mirkļus. Gluži tāpat kā īstens grāmatu draugs vēl aiz vien dod priekšroku drukātai grāmatai, nevis e-grāmatai kaut dēļ tā vien, ka īsta grāmata smaržo, to var šķirstīt un pārlapot – tai ir sava īpašā burvība.

Latvijā allaž būs cieņā rakstnieks. Tāds, kas spēj skaisti pierakstīt mūsu notikumus un vēsturiskus mirkļus, tāds, kas iemūžinās Latvijas āres un daiļumu dzejā, pasakās un prozā. Lai pēc gadiem, kad jau neskaitāmas paaudzes būs nomainījušās, būtu ko rādīt bērniem skolās, būtu, no kā atsperties atminoties senākus laikus.

Īstens, labs rakstnieks Latvijā nav retums, kaut nezinātājam, iespējams, liekas savādāk. Tie, kas interesējas par rakstniecību Latvijā zina, ka ir ļoti daudz labu jauno rakstnieku. Tādu, kas savu potenciālu neslēpj un dalās ar citiem. Toties jau vecie rakstnieki nav skopi. Viņi dalās ar jaunajiem savā pieredzē, dod padomus un ar lielāko prieku novēro, kāda attīstība notiek mūsu rakstniecībā.

Rakstnieks ir individualitāte. Tas nav kā zobs, ko var aizstāt ar zobu implantu, kad tā mūžam pienācis gals. Katrs rakstnieks ir unikāls, tam piemīt sava gaume un stils, kādā rakstīt. Kopēt to nav iespējams, lai kā censtos. Latviešu rakstnieks ir bagāts, jo latviešu valoda ir bagāta ar vārdiem, sinonīmiem, salīdzinājumiem, kādi citās valodās nav pat iedomājami! Latviešu valoda ir burvīga un neatkārtojama valoda. Kāpēc lai to neizmantotu rakstīšanai.

Kā lai izkopj latviešu rakstniecības kultūru? Ar to dienu no dienas strādā cilvēki, kas mīl kā rakstniecību tā kultūru – kopā un atsevišķi. Pavērojiet reiz, pārmaiņas pēc, kādi pasākumi notiek Rīgas bibliotēkās. Jums liekas, ka neviens vairs grāmatas nelasa, ka bibliotēkas ir uz iznīcības robežas? Jūs pamatīgi kļūdāties!

Bibliotēkās vēl aizvien ir jāstāv rindās, lai paņemtu grāmatu. Tik patīkami redzēt, kādu skaitu grāmatu paņem un nodod cilvēki. Gan veci, gan jauni, bērni un pieaugušie. Un tas ir mīts, ka bibliotēkas apmeklē vien studenti, kam studijas spiež uzrakstīt darbus, lai tikai gūtu vērtējumus. Ticiet man, es apmeklēju bibliotēku bieži un neesmu redzējusi nevienu aizrautīgu studentu. Toties pensionāri – tie mīl lasīt un vienmēr zina, ko grib.

Pasākumi. Bibliotēka ir kultūras iestāde. Tajā allaž norisinās kāds pasākums, viesojas kāds rakstnieks vai viesis, kas interesants plašajai rakstnieku pasaulei. Ja vēlaties padzīvot īsteni kulturālā vidē – uzturieties bibliotēkā. Star tādiem cilvēkiem, kas mīl grāmatas, kam rakstīšana un lasīšana ir kaislība un tikai tad pelņas avots.

Rakstniecība cēli soļo blakus latviešu dziesmu un deju svētkiem, kā arī citiem pasākumiem, ar kuriem mēs tik ļoti lepojamies. Kā gan lai saglabā mūsu skaisto vēsturi tad, ja neviens to nepieraksta. Kaut pasakās, lai mazi bērni atceras, kaut dzejā, lai kultūru varam iemācīties deklamēt…

Mākslas cilvēkiem rakstniecība ir asinīs. Jau kopš dzimšanas. Tas ir talants, kas tikai jāizkopj, lai izdotos radīt skaistumu. Skaistumu, kas tērpts vārdos. Ne visi mākslinieki strādā ar otu vai fotoaparātu, daudzi strādā ar spalvu. Ar spalvu un tinti, pierakstot savas idejas, domas un fantāzijas.

Ar fantāzijām apvijot Latvijas kultūru un vēsturi rodas pasaulē skaistākie stāsti.