Author: Mairis

Plastiskās operācijas

sieviete pēc plastiskās operācijas

21. gadsimts ir slavens ar to, ka gandrīz jebkurai problēmai var atrast risinājumu. Tas skar gandrīz jebkuru jomu, un izskats nav izņēmums. Lai arī kāds vizuāls defekts vai nepilnība būtu cilvēka ķermenim, to samērā vienkārši var izlabot. Mūsdienu plastiskā ķirurģija ļauj tikt vaļā no šīm problēmām diezgan ātri, nesāpīgi un droši. Tieši tāpēc plastiskās operācijas šodien ir tik populārs. Šajā rakstā mēs īsi aprakstīsim dažādas plastiskās operācijas.

Implantācijas 

Implantācijas, iespējams, ir iespaidīgākā operācija, kas mūsdienās ir pieejama. Grūti noticēt, ka tehnoloģijas ir tik tālu attīstījušās, ka ir iespējams izgatavot implantu, kuru ķermenis uztver kā “savējo”. Tiek uzskatīts, ka implantus izmanto tikai krūšu palielināšanai. Taču tā nav taisnība. Ar implantiem ir iespējams palielināt gandrīz visu – krūtis, dibenu, zodu un pat muskuļus. Jā, pateicoties implantiem jūs varat vairs nepūlēties vairākas stundas sporta zālē, bet vienkārši ievietot muskuļa implantu.

Tauku atsūkšana

Tauku atsūkšana ir ļoti efektīva procedūra, ar kuras palīdzību uz visiem laikiem ir iespējams tikt no liekām tauku šūnām, un labot kādu konkrētu problēmzona. Piemēram, sāni, ikri, vēders, zods utt. Rezultāts ir redzams uzreiz un saglabājas visa mūža garumā.

Formas korekcija 

Daudzi cilvēki nav apmierinātu ar sava deguna, ausu, plakstiņu, acu vai, piemēram, kāju formu. Formas korekcijas operācija ļauj diezgan vienkārši tikt vaļā no šīs problēmas un uzlabot vizuālu defektu. Šķībs deguns vai lutausība vairs nav problēma!

Liftings

Arī ar novecojušu sejas ādu var nesamierināties. Daži cilvēki ģenētiski noveco ātrāk. Tiem ātrāk nokarājas āda, parādās grumbas vai ādas sausums. Mūsdienās sejas ligtinga operācijas ir tik efektīvās, ka pat 60 gados seja var izskatīties uz 30!

Protams, mūsdienu plastiskā ķirurģija sniedz neierobežotu iespēju daudzumu un ļauj līdz nepazīšanai izmainīt cilvēka izskatu, taču svarīgi atcerēties, ka katrs cilvēks ir skaists. Un viņa skaistums slēpjas tieši viņa unikalitātē. Neviena plastiskā operācija nekad nespēs to aizvietot!

Interesantākas plastiskās operācijas

Dr. Jānis Zaržeckis

Mūsdienās zinātne katru dienu straujiem soļiem iet uz priekšu. Tik straujiem, ka reizēm ir grūti tai sekot līdzi. Šis super ātra zinātnes attīstība izpaužas visās jomās, tai skaitā arī plastiskajā ķirurģijā. Tieši šī iemesla dēļ mēs apkopojām, mūsuprāt, interesantākās, neticamākās un, iespējams, pat šokējošas plastiskās ķirurģijas operācijas, un esam gatavi ar jums padalīties.

Raksts tapis sadarbībā ar Dr. Zaržecka un Dr. Krūmiņa plastiskās ķirurģijas klīniku.

Muskuļu implantācija

Aizvien lielāku un lielāku popularitāti gūst muskuļu implantācijas operācijas. Implanti tiek novietoti zem ādas tur, kur jūs vēlaties sev izteiktāku muskuļu reljefu. Gribat skaistu presīti, bet nav laika apmeklēt sporta zāles? Plastiskais ķirurgs varētu būt labs risinājums!

Matu transplantācija

Izrādās, ka matu transplantācija mūsdienās jau ir kļuvusi par ļoti populāru un pasaulē izplatītu operāciju. Turklāt tā tiek veikta ne tikai uz galvas matiem, bet arī uz ķermeņa. Ja jūs vēlaties sev lielāku, piemēram, krūšu apmatojumu, varbūt ir vērts padomāt par matu transplantāciju.

Plaukstas “likteņa līniju” izmainīšana

Jā, eksistē arī tāda operācija! Ja jūs aizraujaties ar hieromantiju un jūs neapmierina tas, ko jūsu likteņa līnijas jums sola, tad arī to ir iespējams labot. Ar ķirurga iejaukšanos ir iespējams uzzīmēt pilnīgi jaunu dzīves līniju (vai arī jebkuru citu līniju, kuru jūs gribētu redzēt uz savas plaukstas).

Acu krāsas maiņa

Iespējams, viena no ekstēmākajām kosmētiskajām operācijām, kuru ir iespējams veikt. Ja jūs galīgi neapmierina jūsu acu krāsa un katru dienu mainīt lēcas arī ir apnicis, jums ir iespēja uz visiem laikiem to nomainīt. Acī tiek ievietots implants vajadzīgajā krāsā, kuru dzīves laikā ir iespējams izņemt vai nomainīt uz citu.

Grūti iedomāties, cik strauji pēdējo gadu laikā ir attīstījusies plastiskā ķirurģija. Ja pirms 20 gadiem par daudzām operācijām neviens nemaz nav pat iedomājies, tad šobrīd ir iespējams labot gandrīz visu, ko vien jūs varētu vēlēties. Interesanti, kas pārsteidzošs mūs sagaida vēl pēc 10-20 gadiem?

Konfūcijs kā skolotājs

Lai iegūtu vārdu skolotājs Senajā Ķīnā , bija jākļūst par meistaru kādā jomā, jāpārvalda kāda māksla, lai citi nāktu ar lūgumu iegūt prasmes. Konfūcijs tātad oficiāli sevi varēja dēvēt par skolotāju tikai vecumdienās, kad pie viņa ieradās Lu valsts ļaudis, jo uzskatīja, ka Konfūcija zināšanas var palīdzēt valdības darbībai. Konfūcijs uzskatīja, ka izglītībai jābūt vienai no pamata tiesībām , neatkarīgi no sociālā statusa sabiedrībā. Uz skolu dodoties, bija jāievēro zināmas formalitātes, proti, skolēni drīkstēja skolotājam piešķirt tikai mazu atalgojumu, kā piemēru minot žāvētas gaļas gabalu. Rituālos piedaloties skolēniem vajadzēja oficiāli atzīt Konfūciju par savu skolotāju. Kad šie noteikumi tika ievēroti, izzuda sociālās atšķirības starp augstmaņiem un zemniekiem, jo visi bija vienlīdzīgi skolēni. Viena no Konfūcija mācības centrālajām tēmām ir prasme sākumā izkopt savu morālo raksturu, lai pēc tam varētu nodibināt varētu nodibināt morāli taisnīgu valsti, kas sekmētu Lielās harmonijas izveidošanos zem debesīm.

Starp Konfūciju un skolēniem notika brīva diskusija. To pierāda arī grāmata “The Analects”, kas ir kā mācekļu un skolotāja dialogu krājums. No šī var secināt, ka konfūcisms liek uzsvaru uz morāles praktisko attīstību, lai mainītu cilvēku izturēšanos. Viena no Konfūcija paustajām domām vēsta: “Gandrīz vienmēr var kļūt par labu cilvēku , ja izturas ar citiem tā ,kā māca Konfūcijs.” Konfūcija domas guva popularitāti, jo tās bija saprotamas, izteiktas vienkāršā valodā un mācīja, kā būt labam cilvēkam. Viņa dzīves laikā personīgās runas prasmes, mācības morālais spēks ietekmēja cilvēkus, kuri atradās patiesības meklējumos. Tikmēr paša skolotāja mērķis bija pulcēt ap sevi arvien vairāk skolēnu. Pastāv uzskats, ka bijuši 72 mācekļi, kas Konfūcijam bijuši ļoti tuvi, un vairāk nekā 3000 patstāvīgo sekotāju , kas bija ievērojams skaitlis. Šie sekotāji kļuva elitāri, izglītoti visās dzīves jomās. Šie cilvēki izplatīja ideālu, ka galu galā pasaule atgriezīsies Ren valstī. Ren bija tikums konfūcismā, kas apzīmē tikumīga cilvēka dzīves kvalitāti. Tas iekļauj tikai visa pareizā redzēšanu, labā dzirdēšanu un zināmā un saprastā darīšanu. Tas ir viens no konfūcisma ideāliem . Šo sapni par Ren stāvokļa atgriešanu pasaulē Konfūcijs ieguva, kad 497.g.p.m.ē. uzkāpa Tai kalnā, kas tiek uzskatīts par Ķīnas vēsturē un kultūrā nozīmīgāko kalnu, jo tieši tur tika veikti rituāli, lai savienotu debesis ar zemi.

Anoina Dzjiņa raksta: “Taču audzēkņi apzinājās, ka, esot kopā ar Konfūciju, viņi mainās: viņi bija labāk sagatavoti dienestam pārvaldē un politiskās dzīves vētrām un – kas vēl būtiskāk – izkopa iekšējo pasauli un padarīja skaidrāku spēju novērtēt. Tieši to Konfūcijs arī gribēja – iedvesmot savus jaunos biedrus kļūt stiprākiem, attapīgākiem un domājošākiem nekā kopīgā ceļojuma sākumā. Viņš nekad nepagura mācīt – ja mācīšanu saprata kā izglītošanu un izskaidrošanu. Tomēr Konfūcijs nedomāja, ka to būtu iespējams – vai vajadzētu – nosaukt par profesiju.”

Olivers Kromvels. Anglijas vēsture (4. daļa)

Olivers Kromvels bija angļu karavadonis un politiķis, kurš dzimis 1599. gadā Hentingdonā Vidusanglijā. Viņa tēvs bija fermeris, bet pats viņš kļuva par muižnieku, ne visai bagātu. Kromvels kādu īsu laiku studēja Kembridžas universitātē, un jau agri nodevās puritānismam, pie tam pieslējās galējam, tā saucamam independentu virzienam, tas ir neatkarīgo baznīcas draudžu atbalstītājiem.

Independenti mācīja: pēc Kristus katrai draudzei ir garīgās lietas pašai sava augstākā tiesa, iesniegt apellācijas provinciālām vai nacionālām sinodēm – tas runā pretī svētiem rakstiem, tādā kārtā katra draudze ir patstāvīga vienība. Independenti noliedza prezbiteriāņu iekārtu tāpat kā angļu baznīcu un katolicismu. Viņu acīs pāvesta baznīca, bīskapāts un prezbiteriānisms – tikai trīs dažādi atkrišanas veidi. Garīdznieku kārtu viņi pilnīgi noliedza, tā kā visi ticīgie pēc independentu mācības ir vienlīdzīgi, tad independentu sapulcēs lūgšanas skaitīja un sprediķi teica tas, kas sevī juta vajadzīgo iedvesmu. Politikā independenti sliecās uz republiku.

Kromvels bija deputāts 1628. un 1629. gada parlamentos un piederēja pie opozīcijas tāpat kā viņa brālēns Hempdens. Laikmetā, kad karalis valdīja bez parlamenta un pēdējais bija atlaists, Kromvels nodevās ģimenes dzīvei, muižas saimniecībai, vietējās pārvaldes lietām, būdams cilvēks ar stingriem tikumiem, godīgs, neuzpērkams un lietišķs, viņš ieguva lielu uzticību apkaimē. Kromvelu ievēlēja īsajā un ilgajā parlamentā. Bet prezbiteriāņu opozīcija viņu maz valdzināja, tā viņam likās pārāk mērena, toties viņš saslējās un pilnīgi pārvērtās pilsoņu karam sākoties.

Kromvels un visi, kas viņam līdzinājās, bija noskaņoti Vecās Derības praviešu garā. Viņam karš pret Dievam nepatīkamu karali bija jaunas ēras sākums, Dieva valstības nodrošināšana zemes virsū, sevi viņi uzskatīja par izvēlētiem Dieva ieročiem. Viņiem likās, ka viņi ir „jaunās dzīves paraugs”: viņu ideāls bija – būt cīnītājiem, bezbailīgiem, dievbijīgiem, tīriem savos tikumos. Kromvels uztvēra Hempdena ideju sastādīt karaspēku no dievbijīgiem brīvprātīgiem kareivjiem, izlietodams savus personīgos un ziedotos līdzekļus, viņš savāca 4 kirasiera pulkus, kuros uzņēma vienīgi šādus, sajūsmas pilnus, independentus. Kromvels pats uzņēmās šo pulku vadību.

Olivera Kromvela kareivji krasi atšķīrās no to laiku pārējiem karotājiem. Parasti uz vervētāju uzsaukumiem atsaucās visnabadzīgākie, visnemierīgākie, darba nespējīgie ļaudis. Kromvela ļaudis turpretī piederēja pie turīgās šķiras, dzīvoja uz vietas un bija darbīgi cilvēki, jomeni, fermeri, amatnieki un tirgotāji, viņus nedzina trūkums un nevilināja kara laupījums, viņiem bija sava goda apziņa.

Šajos karapulkos, kas jau tā bija apvaldīti un mēreni, Kromvels ieveda stingru disciplīnu, aizliedza dievoties un zvērēt, nometnē dziedāja tikai garīgas dziesmas. Kromvels ieveda sevišķi niknu uzbrukuma veidu, uzbrukumu slēgtās rindās, šīs slēgtās rindas tas vērsa pret ķēniņa labāko armijas daļu.

Pēc Čarlza I nāves, kur Kromvels bija viens no trim, kurš parakstīja nāves spriedumu karalim, Kromvels sāka dominēt valsts politikā. Pēc viņa nāves Anglija kļuva par republiku. Anglijas revolūcijas laikā viņš izvirzījās par vienu no militārajiem līderiem un iekaroja Skotiju un Īriju, nokļūstot tām Anglijas pārvaldībā.

Anglijas vēsture (3. daļa)

Anglijas revolūcijas cēloņi vēl arvien tiek apspriesti. Daudzi uzskata, ka lielākais cēlonis bija reliģija, kamēr citi domā par suverenitāti, nacionālismu un valdīšanu. Lai gan vēsturnieki joprojām nepiekrīt tam, daudzu vienprātība ir tāda, ka reliģija ir galvenais faktors un politika nāk kā otrais.

No 1625.-1629. gadam Čārlzam I bija daudz konflikti ar parlamentu, bet nauda un reliģija bija galvenie faktori konfliktiem. 1629. gadā viņš aizliedza Parlamentam satikties, un Parlamenta dalībnieki tika izslēgti 11 gadus. Lai nopelnītu naudu karalim, bagātajiem iedzīvotājiem lika pirkt statusu, un ja viņi atteicās, tad tiem lika maksāt sodu, kas maksāja tikpat cik statuss. Starp Čārlzu I un ietekmīgajiem vīriem radās problēma, kas pārvērtās lielā konfliktā starp abām pusēm.

Būtisku nozīmi ieņēma reliģija, radot konfliktus. Skotijas un Īrijas sacelšanās galvenokārt notika reliģiskās spriedzes pamatā, reliģiskās diskusijās starp rojālistiem un parlamentāristiem, kā rezultātā skoti iebruka Anglijā. Lai gan politiskās un konstitucionālās sūdzības izraisīja konfliktus un radīja spriedzi, reliģija tika uzskatīta par vienu no galvenajiem faktoriem.

Čārlzam I pietrūka naudas, lai cīnītos pret skotiem, tāpēc viņam bija nepieciešams sasaukt Parlamentu 1640. gadā, jo viņiem bija pieejama nepieciešamā nauda karam.

Parlaments sāka pakāpeniski sadrumstaloties, un Čārlzs I kļuva agresīvāks. Čārlzs I sāka īstenot savu politiku un atteicās no kompromisiem. Viņa pieeja sāka provocēt vairāk spriedzi starp Anglijas iedzīvotājiem.

1642. gadā attiecības starp Parlamentu un Čārlzu bija kļuvušas ļoti sliktas. Čārlzam vajadzēja darīt visu, tā kā to noteica Parlaments, jo viņam bija vajadzīga nauda, bet kā karalis viņš to nevarēja pieņemt. 1642. gadā Čārlzs ar 300 karavīriem devās arestēt piecus lielākos Parlamenta kritiķus, taču viņi paspēja aizbēgt. Uztverot to kā aizvainojumu, daudzi angļi reaģēja vardarbīgi.

Divas grupas sadalījās un iedvesmoja cilvēkus pilsoņu karam. Viena no grupām tika dēvēta par parlamentāristiem, bet otra – par rojālistiem. Pēc sešām dienām Čārlzs devās uz Oksfordu sagatavot armiju karam pret Parlamentu, lai cīnītos par Anglijas kontroli. Karalis un parlaments pastāvēja katrs uz savām tiesībām dot rīkojumu par kareivju iesaukšanu un negribēja piekāpties viens otrs priekšā. Abas puses sāka vākt karapulkus un raidīja iesauktos vienu pret otru. Pasaules karš bija neizbēgams.

Anglijas vēsture 1642.-1647. gads (2. daļa)

Uzbrukdams Eseksam, karalis bija piegājis tuvu galvaspilsētai, lai gan viņam neizdevās ieņemt Londonu, viņš vismaz ierīkoja ziemas mitekļus tās tuvumā, Oksfordā 1642. gadā. Šai brīdī ieradās ķēniņiene no Holandes ar pastiprinājumiem un naudas subsīdijām. Pēc tam karalis ieņēma Bristoli, toreizējās Anglijas otro pilsētu. Viss tas iedarbojās uz londoniešiem: pacēlās balsis par to, lai samierinātos ar karali.

Parlaments ir spiests reorganizēt armiju, kas zaudējusi vairākas kaujas, un iecelt par tās vadoņiem karavīrus, nevis parlamenta locekļus. Demokrātu lēģerī ņem virsroku galējie radikāņi t.s. independenti, demokrātijas fanātiķi, kas sludina visu kārtu līdzību, un noliedz garīdznieku vajadzību.

Par independentu vadoni paliek Olivers Kromvels, cilvēks, kam dota dzelzs enerģija, tēraudcieta griba un ģeniālas valstsvīra dāvanas. Viņš kļūst par independentu galvu, salasa Austrum-Anglijā 1000 brašus brīvzemnieku jaunekļus, saformē no tiem jātnieku pulku, ieved viņu starpā dzelzs disciplīnu un metas cīņā. Kromvela jātnieki gūst tādus panākumus, ka viņu pulkvedis drīz iegūst ģenerāļa godu.

Parlamenta piekritēju vairāk nāk visa Ziemeļ-Anglija. Independenti uzskata sevi par Dieva izredzētiem. Fanātisms un stingrā disciplīna padara armiju par ļoti bīstamu pretinieci. Viņi noraida visus kompromisus un nepazīst žēlastības pret pretiniekiem. 1645. g. Kromvels izcīna lielu uzvaru pār karaļa kara pulkiem un uzvarētāja rokās krīt dokumentāriski pierādījumi, ka karalis gribējis aicināt uz Angliju cīņai pret viņa pavalsniekiem ārzemnieku kara pulkus. t.i. izdarījis valsts nodevību.

Čārlzs I lūko izlauzties uz ziemeļiem, lai savienotos ar skotu rojālistiem, bet parlamenta karapulki tam aizkrusto ceļu un piespiež atkāpties uz Oksfordu, īru palīdzība nenāk, un karalis ir spiests atdoties skotu puritāņu armijas rokās.

Parlaments, piedāvā mieru, ja karalis apsolīsies neaizstāvēt anglikāņu bīskapus un atteiksies uz 20 gadiem no milicijas virsvadoņa tiesībām. Karalis atsakās to darīt, un skoti viņu izdod Anglijas parlamentam, kas patlaban sanācis naidā ar savu armiju, nespēdams tai izmaksāt algas, parlaments nevēlas uzlikt jaunus nodokļus, lai gūtu līdzekļus algu izmaksai, jo baidās zaudēt tautas simpātijas. Parlamentu reizē māc bailes, ka armija var pati uz savu roku izlīgt ar Čārlzu. Parlamenta partijas starpā jau sen sākušās nesaskaņas, un prezbiteriāņiem ir nesaskaņas ar independentiem, pie kuriem pieder Kromvels un armijas vairākums. Parlaments izraida no sava vidus independentu deputātus, kas bēg pie kareivjiem un armija sāk atklāti žēloties, ka parlamenta majoritātes vadoņi esot kara vīriem naidīgi.

Armija maršē, un Londonu un parlamenta vairākuma vadoņi bēg uz kontinentu. Parlamenta iespaids valstī tomēr ir tik liels, ka independenti meklē sev sabiedrotos un uzsāk sarunas ar karali. Kromvels piedāvā karalim mieru uz sekojošiem noteikumiem. Parlamentam jāsanāk ik pēc 2 gadiem, ministri jāizraugās karalim ar parlamenta piekrišanu un ticības strīdu izbeigšanas dēļ jāpasludina ticības brīvība.

Čārlzs I joprojām turas pie savas vecās politikas: atklāti izliekas par independentu draugu, bet slepeni cenšas pret viņiem intriģēt un sauc uz jaunu cīņu savus sabiedrotos. Uz ārzemēm izceļojošie rojālisti sāk atgriezties atpakaļ, sākas karaļu piekritēju dumpis, skoti atkal iebrūk Ziemeļ-Anglijā.

Pilsoņu karā pirmo reizi parādījās vienveidīgs apģērbs, kamēr agrāk kareivji ģērbās raibi, kā iznāca, un no pretinieka atšķīrās ar kaut kādu zīmi, piemēram, baltu rokas saiti vai arī ar zaļu zaru u.t.t. Hempdenieši visi bija tērpušies zaļos svārkos, vēlāk Kromvela armijas kareivju apģērbs bija sarkanā krāsā.

Anglijas vēsture (1642.-1647. gads)

Anglijā sākas pilsoņu karš starp rojālistiem un parlamenta piekritējiem – demokrātiskajiem puritāņiem, kurus viņu īsi apcirpto matu dēļ to pretinieki dēvē par „apaļgalvjiem”. Parlamentu armiju komandē Roberts Esekss, bet viņa karavīriem sākumā trūkst vajadzīgā kaujas spara un izturības. Karalis Čārlzs I izvēlas par savu atbalsta punktu Oksfordu, parlaments joprojām notur savas sēdes Londonā.

Skoti solās nākt Anglijas parlamentam talkā, ja tas ievedīšot savā zemē prezbitēriāņu baznīcas iekārtu. Parlaments to arī dara un tādā kārtā abās kaimiņvalstīs Anglijā un Skotijā nodibinās vienota puritāņu fronte. Karalis savukārt cer, ka viņu atbalstīs katoļticīgā Īrija.

Pirms noslēdza angļu un skotu parlamentu līgumu, tā kā Londonā bija galvenokārt tikai prezbiteriāņu deputāti, viņiem viegli nācās sarunāties ar skotu sektantiem. Apvienība vērsās pret katoļiem un anglikāņiem, nolēma – Anglijā jālikvidē bīskapa baznīca un jāieved prezbiteriāņu iekārta, līdzīga tai, kāda bija skotiem. Baznīcas reformai gāja līdztekus lielas konfiskācijas, agrāko garīdzniecību padzina no līdzšinējām ienesīgām vietām, plaši īpašumi, kas līdz šim bija piederējuši bīskapiem un kapituliem, tika ieskaitīti vai nu valsts kasē, vai arī tika atdāvināti vai pārdoti publiskā izsolē. Monarhistiem uzlika nesamērīgus soda maksājumus, visiem muižniekiem, kas bija piebiedrojušies ķēniņam, konfiscēja visus īpašumus. Pēc tam, kad apvienība bija nodibinājusies, Pims nomira, bet darbs bija padarīts un palika spēkā, līdz ar to karalim bija dots smags trieciens, jo tagad vairs nevarēja atbalstīties uz Skotiju.

Pirmajā gadā vairāk veicās karalim Čārlzam I, jo parlamenta aizstāvjiem ir slikti apmācīts bruņotais spēks. Jātnieku sadursmēs karalim vienmēr bija pārsvars. Parlaments balstījās uz dienvidus provincēm, kas bija biežāk apdzīvotas un kulturālākas, uz Londonas un uz piejūras punktiem. Par parlamentu stāvēja vidusšķiras: pilsētnieki, džentri, t.i. sīkā muižniecība, jomeņi, t.i. sīki zemnieku tipa zemes īpašnieki. Parlamentu atbalstīja arī flote, un tas vispārīgi pārvaldīja galvenās jūras satiksmes līnijas. Parlamentam bija daudz vairāk naudas līdzekļu, tas saņēma nodokļus, kamēr ķēniņš bija atkarīgs no labprātīgiem ziedojumiem.

Moderna zobārstniecība

ieeja mūsdienu zobārstniecībā

Mūsdienās tehnoloģijas attīstās katru dienu, un daudzās jomās visiem jaunumiem pat ir grūti izsekot līdzi. Zobārstniecība arī nav izņēmums. Mūsdienu zobārstniecību nevar pat salīdzināt ar to, kāda tā bija pirms 30 gadiem. Jaunākai paaudzei noteikti ir nācies dzirdēt stāstus par to, kādi senākos laikos bija zobu labošanas instrumenti un ka anestēzija vispār netika pielietota. Kopš tiem laikiem stomatoloģija noteikti ir ļoti attīstījusies un šādu posmu tagad var uzskatīt par ļoti senu vēsturi. Bet kas, izņemot anestēzijas parādīšanos, ir mainījies? Šajā rakstā mēs aplūkosim TOP 3 jaunākās un svarīgākās modernās zobārstniecības inovācijas.

3D printēšana

3D printeris varētu būt viens no inovatīvākajiem 21. gadsimta izgudrojumiem. Tas tiek ļoti plaši pielietots medicīnā. Un zobārstniecība galīgi nav izņēmums. Ar 3D printera palīdzību var krietni palielināt zobu mākslīgo konstrukciju izveides ātrumu. Piemēram, zobu kroņu. Tagad tos var izgatavot īpaši ātri un īpaši precīzi. Daudzas vadošās pasaules zobārstniecības klīnikas plaši pielieto tieši šo zobu protēžu izgatavošanas metodi.

Zobu labošana bez urbšanas

Daudziem cilvēkiem metas zosāda vien no domas par zobu urbšanu. Tieši šo baiļu dēļ daudzi atliek zobārsta vizīti. Taču mūsdienās ir pieejama zobu labošana arī bez zobu urbju izmantošanas. Jā, tas ir iespējams!

Sandman futura ir unikāls aparāts, kas maigi apstrādā bojātā zoba daļu. Tas notiek ar saspiestas gaisa strūklas, kas satur mikroskopiaskas alumīnija oksīda daļas, palīdzību. Darbs ar šo ierīci ir krietni precīzāks un netiek skartas veselas zoba daļas. Ar šo ierīci pacients var aizmirst par anestēziju, jo tā vienkārši nav vajadzīga – aparāts nerada sāpes un diskomfortu. Kā arī strādā pavisam klusi un bez jebkādiem putekļiem.

Roboti – zobārsti

Mūsdienu tehnoloģijas ir tik ļoti attīstījušās, ka šobrīd pasaulē aktīvi tiek runāts par ārstu palīgiem – robotiem. Pirmais tāda tipa robots bija Yomi. Tas ir amerikāņu zinātnieku izgudrojums, kas palīdz zobārstam saplānot operācijas gaitu, veikt nepieciešamus izmeklējumus un nokontrolēt, vai viss tiek veikts pareizi.

Taču tas arī nav viss! Zinātnieki no Ķīnas ir spēruši soli tālāk un ir izveidojuši robotu, kurš bez cilvēku palīdzības spēj pats veikt zobu implantāciju. Eksperimenta gaitā šis robots dzīvam pacientam mutes dobumā ievietoja divus zobu implantus, kas, starp citu, tika izveidoti uz augstāk minēta 3D printera.

Viennozīmīgi var apgalvot, ka šobrīd notiek ļoti strauja tehnoloģiju attīstība un jau pēc pāris gadiem zobu labošana būs tik nesāpīga un interesanta, ka zobārsta kabinetā vairs pavisam nebūs, no kā baidīties. Ja vien jums nav robofobija.

Izglītības problēmas

metamais kauliņš

Gadsimtu pēc gadsimta izglītības līmenis krītas ar diezgan lielu ātrumu. Kāpēc tas tā notiek? Vai šodien izglītība nav tik svarīga kā agrāk? Kāpēc 18. gadsimtā cilvēki varēja aiziet no mājas, lai iegūtu zināšanas (es runāju par M.V. Lomonosovu un citiem)? Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka mūsdienās apmērām 50 no 1000 cilvēkiem veiktu tādu pat rīcību. Godīgi sakot, man ir īstas bailes ne tikai par savu nākamo bērnu, bet pat par mūsu cilvēci!

Kad es runāju par izglītības līmeni, es nedomāju daktera vai kandidāta pakāpi. Izglītotam cilvēkam ir vismaz jārunā un gramatiski pareizi jāraksta, jāprot izvēlēties piemērotus vārdus, lai varētu skaidri izteikties. Šodien taču ir tādi cilvēki, kuri pat neprot pareizi rakstīt savu vārdu, kuri nevar parādīt valsti, kurā viņi dzīvo, pasaules kartē un kuri nav izlasījuši nevienu grāmatu! Varbūt tas nebūtu tik nepieņemami, ja viņi ar to vismaz nelepotos.

Tas ir acīmredzams, ka visā pasaulē iestājas izglītības krīze. Nav pat zināms, kas mācīs mūsu pēcnācējus, jo arvien mazāk un mazāk vidusskolas absolventu vēlas apgūt šo profesiju, jo tā nav perspektīva un labi apmaksāta. Visi grib nodarboties ar biznesu, lai cik iespējams ātri varētu nopelnīt lielu naudas summu, lai vispār nebūtu jāstrādā. Dažas valstis jau cenšas piesaistīt jaunatni izglītības sfērai ar dažādu līdzekļu palīdzību, piemēram, nodrošināt ar lielām stipendijām un turpmāk ar labām darba algām.

Nākamā problēma ir vecāku nespēja nodrošināt savu bērnu ar skolai vajadzīgām lietām, kā piemēram, portfelis, burtnīcas, dažreiz pat apģērbs. Manuprāt, tā ir katastrofa, tomēr tā ir reālitāte. Katru gadu simtiem pirmklasnieku pavada.

1. septembri nevis skolā, bet mājās, sapņojot par to brīdi, kad arī viņiem būs gan klasesbiedri, gan mīļa skolotāja, gan savs skolas sols. Dažreiz pat vecāku materiālā nenodrošinātība nav galvenais cēlonis, kāpēc viņu bērns neiet uz skolu. Bieži ģimene dzīvo tādā vietā, kur skolas nav 40 km rādiusā. Vecākiem gluži vienkārši nav iespējas vest savu bērnu tik tālu katru dienu. Viņi arī nespēj pārcelties dzīvot citur, jo nevar atstāt savu saimniecību tāpēc, ka tā ir vienīgais ienākumu līdzeklis.

Diemžēl ir arī gadījumi, kad nevis pats bērns vai viņa vecāki kļūst par kavēkli ceļā uz zināšanām, par to kļūst pati valsts. Latvijas valdība ir tam piemērs.

2004. gadā tika pieņemta izglītības reforma, kura skāra tikai mazākumtautību vidusskolas. Tā nosaka proporciju 60 : 40, t.i., 60% no visiem mācību priekšmetiem ir jāpasniedzas latviešu valodā un 40% krievu valodā. Kā parādīja pētījums, tikai 45% skolu nodrošināja mācību grāmatas krievu valodā. Tas nozīmē, ka reforma nenotiek iepriekš noteiktajā proporcijā – 60 : 40, priekšmetu studēšanas procents dzimtajā valodā ir zemāks Tiek radīts šķērslis bērnu intelektuālās attīstības procesā– atbildēja – aizmirsa. Tikai daži skolēni ir gatavi mācīties latviešu valodā, jo vidējais latviešu valodas zināšanu vērtējums ir 6. Skolēniem, kuriem jau ir 7-9 stundas gandrīz katru dienu, ir jāapmeklē vēl konsultācijas, lai apgūtu priekšmetus latviešu valodā. Personīgi man nav saprotams, ko gribēja mūsu valdība pierādīt un sasniegt ar šīs reformas palīdzību…. Diemžēl mēs, skolēni, jau neko nevaram izmainīt.

Šūpuļtīkliem raksturīgie bojājumi

jaunums

Šūpuļkrēsls kā mēbele kalpo ilgus gadus un šajā laikā rodas bojājumi. Visus tos bojājumus var iedalīt divās grupās: bojājumi, kuri galvenokārt radušies konstrukcijā un bojājumi, kuri radušies apdarās slānī. Parasti šie abu veidu bojājumi rodas no nepiemērotas apkārtējās vides.

Konstrukcijas bojājumi rodas paaugstināti mitrās telpās, bojājas strauja relatīvā mitruma svārstībās, mainoties apkārtējā gaisa mitruma līmenim, anizotropijas dēļ šūpuļkrēsla koka daļas izliecas, apšuvums paceļas, salaidumi kļūst vaļīgi, rodas plaisas. Turklāt, mitruma maiņa ietekmē ne tikai koku, bet arī citus materiālus. Piemēram, ja relatīvā mitruma līmenis ir pārāk zems, līmes var izžūt un zaudēt adhēziju. Ja gaisa mitruma līmenis ir pārāk augsts, var rasties pelējums, kā arī šūpuļkrēsla metāla daļas var sākt korodēt. Nepiemērots mitruma līmenis var ietekmēt krēslu virsmas apdari – lakojumu, krāsojumu, zeltījumu. Ja relatīvais gaisa mitrums sasniedz tikai 30%, tad var draudēt iespēja, ka koksne plaisās, un var rasties pārklājumu slāņu pacelšanās, savukārt ja relatīvais mitrums pārsniedz normu, kas ir 60%, tad koksne piebriest un attīstās pelējuma sēnes. Pelējuma sēnes uz koka virsmas var parādīties zaļu vai melnu traipu veidā. Ja konstatētas pelējuma pazīmes, noteikti jāpārbauda mitruma līmenis telpā un jākonsultējas ar restauratoru par turpmāko rīcību.

Veicot regulāras pārbaudes un tīrīšanas darbus, īpaši jāievēro, vai šūpuļkrēsla koksnē nav parādījušies bioloģiskas izcelsmes bojājumi. Koksni var sabojāt sēnes (pelējums, puve), insekti (ķirmji, ūsaiņi, koksgrauži u.c.), grauzēji (peles). Insektu invāzijas pirmās pazīmes ir svaigi, gaiši caurumiņi un no tiem birstoši putekļi, kurus viegli var saskatīt uz melna papīra. Ja putekļi turpina parādīties, tas nozīmē, ka šūpuļkrēsla koksnē ir iemājojušies insekti. Koksni bojājošo insektu dzīves cikls ir: oliņa – kāpuri – kuniņas – vaboles. Koksni bojā tikai kāpuri. Kāpuri koksnē dzīvo apmēram 2 līdz 5 gadus, izēdot tajā ejas. Insektiem ļoti labvēlīga vide ir putekļi, mitrums, siltums, miers un klusums, tādēļ pirmie aizsardzības pasākumi ir tīras telpas, regulāra ventilācija, pareizas higiēnas ievērošana un pareizas temperatūras un mitruma režīms.
Arī gaisma var būt potenciāls sena un svarīga šūpuļkrēsla bojāšanās iemesls. Intensīvs apgaismojums var mainīt koka dabisko krāsu un polihromiju, kā arī veicināt lakojuma priekšlaicīgu novecošanos. Ja konkrētais šūpuļkrēsls atrodas muzeja uzraudzībā un ir ļoti sens, tad nozīmīgi ir zināt, ka ekspozīciju telpās apgaismojums nedrīkst pārsniegt 150 lx.

Apdares slāni var viegli sabojāt, nemākulīgi pārvietojot un cilājot šūpuļkrēslu. Lai nodrošinātos pret mēbeles salūšanu to paceļot, pirms pārvietošanas uzmanīgi jāpārbauda šūpuļkrēsla konstrukcija. Nekad šūpuļkrēslu nedrīkst grūst vai vilkt pa grīdu, krēsls ir jāpaceļ un jānovieto uz kādas platformas vai par uz ritenīšiem, ieteicams jebkuru mēbeli nest divatā. Šūpuļkrēsls vienmēr jāceļ aiz sēdekļa pamatnes, nekad to nevajadzētu satvert aiz atzveltnes.

Bojājumus šūpuļkrēsliem var radīt tiešie saules stari, vai pat pārlieku liels ūdens daudzums tīrot tā virsmu un nerunājot par ķīmiskajiem tīrīšanas veidiem. Tāpēc svarīgi ir gan to kopt, gan uzturēt mājās, lai nevajadzētu lieki meklēt restauratora palīdzību vai pašu spēkiem censties labot savas kļūdas.