Author: Mairis

Grāmatveža darbs uzņēmumā

viena no uzņēmuma grāmatvedēm

Mana profesija ir grāmatvedis. Grāmatveža, ekonomista vai finanšu darbinieka darbs ir pilns spriedzes, kas ir saistīts ar nepieciešamību apstrādāt milzīgu informācijas apjomu un lielu atbildības līmeni. Grāmatvedis visu laiku atrodas it kā starp divām ugunīm – tās ir vadītāja prasības, nepārtrauktie grozījumi normatīvajos dokumentos, VID prasības un pārbaudes, un personīgā, ģimenes dzīve. Šādos apstākļos ir ļoti grūti uzturēt labvēlīgo atmosfēru, draudzīgas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem un pie tam, turpināt efektīvi strādāt.

Es strādāju kompānijā, kas ir viena no lielākajiem farmaceitiskajiem sabiedrībām Latvijā. Darba apstākļi ir ļoti labi, telpas ir labi izremontētās, jauna tehnika un jaunas tehnoloģijas tik sekmē darbam, un labām noskaņojumam. Grāmatvedības nodaļā strādā 17 grāmatveži, katrām ir savs iecirknis, un visi ir savstarpēji saistīti. Ja viens cilvēks nav izpildījis laicīgi savu darbu, tad jau nākamais nevar pārbaudīt savas darbības pareizību, un trešajām nav ko darīt, tāpēc bieži uzrodas strīdu situācijas. Piemēram, man bija uzdevums noturēt nodokļu konsultāciju vienam no mūs partneriem, bet mana kolēģa nevīšības dēļ konsultācija nevarēja notikt.

Grāmatveža profesija ir emocionāli grūta, jo mēs vienmēr baidāmies kļūdīties, nepaspēt laicīgi izpildīt darbu, nepaspēt izlasīt jaunus normatīvus aktus un likumus, – slodze ir milzīga, bet laika vienmēr pietrūkst. Grāmatveža darbs, tas ir tūkstošiem lapu – pavadzīmes, orderi, pārvietošanas dokumenti, līgumi, avansa orderi, kreditori un debitori, utt., ko jāievada datora, jāpārbauda, jāsataisa analīzi, vai atskaiti. Un, ka zināms, katrs cilvēks ir personība ar savām zināšanām, iemaņām, pieredzi, un savu tempu paveikt noteikto darbu. Vienu reiz , mūsu vadība uzdeva mums veikt darba hronometrāžu. Pilno mēnesi mums vajadzēja rakstīt ko mēs darām un cik tas mums aizņem laika. Pirms aizejot mājās bija jāuzraksta cik dokumentus mēs esam apstrādājušas, ja bija grūtības vajadzēja uzrakstīt dēļ kā tu nevarēji izpildīt savu darbu. Un protam katram bija savs viedoklis, darbinieces, kuras jau ir nostrādājušas krietnu laiku bija neapmierinātas ar šādiem jaunumiem. Dažas pat sāka raudat, jo to uzsvēra, ka aizvainojumu. Citi bija priecīgi, jo, ka teica mūsu vadība ar to viņi grib paskatīties, kurš cilvēks ir pārslogot, bet kurām vajadzētu vēl pievienot kādu darbiņu. Tad nākotne mēs varētu veikt darba izmaiņas un dažiem atvieglotu darbu. Citi kolēģi sāka smieties, un teica, ka tas nav iespējam visu sarēķināt un pierakstīt, ka tas tik ir bezjēdzīga laika tērēšana.

Kas ir higiēna un kāpēc ta īr svarīga?

cilvēks mazgā rokas

Higiēna ir zinātne par dzīves apstākļu ietekmi uz veselību un arī rīcība, ar ko var novērst saslimšanu.

Ja cilvēks ievēro kārtību un tīrību, svarīgākais higiēnas pamatprincips ir īstenots. Pārējais viss šajā zinātnē ir atvasināts no tīrības. Tīrība ir slimību novēršanas galvenais priekšnosacījums. Turklāt tīrība neattiecas tikai uz katru cilvēku atsevišķi, bet arī uz visiem kopā. Ja esi rūpējies vien par sava ķermeņa tīrību un kārtīgu mazgāšanos, ļoti labi, bet tā ri tikai viena daļa kopīgajā tīrības uzdevumā. Raizējies arī par tīru telpu, kurā tu dzīvo, par tīru pagalmu, pa kuru tu skraidi, tīru klasi, kurā tu sēdi un mācies, par tīru ielu, kurā tu dzīvo, un kopumā tīru Latviju! Tīrība jāpadara par savas dzīves lielo nepieciešamību, tāpat kā tiekšanās pēc skaistuma, kā tiekšanās pēc mākslas. Bez tīrības ne skaistums, ne īsta māksla nav panākama.

Jebkurš būs dzirdējis “zobu higiēnists”. Bet neder tikai rūpēties par zobu higiēnu kādā no Rīgas zobārstniecībām ir jārūpējas arī par visa pārējā ķermeņa higiēnu.

Higiēnai ir vairākas nozares. Bez jau pieminētās katra atsevišķa cilvēka higiēnas ir bērnudārzu un skolas higiēna, uztura higiēna, dzīvokļu higiēna, sabiedrisko telpu higiēna, kā arī lauksimniecības, rūpniecības un pat kara higiēna. Katra pamatuzdevums higiēnā ir sava ķermeņa turēšana tīrībā, savu lietu, savu grāmatu, savas gultas un savas istabas sistemātiska kārtošana un iztīrīšana, negaidot aicinājumu un nenolaižoties līdz brīdinājumam, kad māte noskaitusies atgādina par tavu pienākumu. Bet nepieciešama, protams, ir tīrība arī it visā tavā apkārtnē.

Āda ir cilvēka ķermeņa ārējais pārklājs. Ādai, lai tā būtu pietiekami atsaucīga uz cilvēka vajadzībām, jābūt tīrai. Tīrība nav tikai ārstu un skolotāju uzlikts pienākums: ja pierodi mazgāties ar prieku, tīrība kļūst par tādu pašu baudījumu kā garda ēdiena ēšana. Ar kādu ārēju netīrumu noķēpāta āda ārsta izpratnē ir tīrāka nekā izžuvušiem sviedriem aplipusi, šķietami neaptraipīta āda. Āda ir mūsu ārējais ietērps un visredzamākā ķermeņa daļa.

Mūsdienās daudziem cilvēkiem šķiet pašsaprotami pāris reižu dienā noskaloties dušā. Lai saudzētu ādu nevajadzētu šķiesties ar dušas želeju. Pietiks, ja ieziepēsi paduses, dibenu un dzimumorgānus, bet pēc tam ziepes labi noskalosi.

Pieprasījuma izmaiņas siltās ziemas ietekmē

sieviete dod ābolu

Latvijā katru gadu mums laikapstākļi krasi atšķiras. Vienu gadu ir auksts visu gadu, taču nākamo gadu var būt pat pārāk silts pat tajos mēnešos, kad mums tas nebūtu kā ierasts. Dažkārt šī laikapstākļu maiņa rada diezgan lielas problēmas arī ekonomikas ziņā, cilvēkiem atņemot darbu vai samazinot ienākumus.

Par piemēru ņemšu pašu slēpošanu šeit, Latvijā. Mums Latvijā nav augstu kalnu, pietiekami aukstu ziemu, līdz ar to arī ziemas mēnešos tas var sagādāt problēmas. Zinot to, ka ar katru gadu paliek arvien siltāks globālās sasilšanas dēļ, arī ziemas mēneši ir manāmi siltāki pēdējo gadu laikā. Sniegs ir manāmi mazāk un tas arī neuzturas un ir grūti uzturēt tur, kur izveidotas slēpošanas trases un vietas atpūtniekiem. Līdz ar šo faktu par sniega mazināšanos pēdējos gados, cilvēkiem, kuri strādā šajās jomās bizness arī ir mazāks vai pat nav. Latvijā ļoti daudzi grib doties slēpot, taču arvien vairāk izvēlas doties uz daudzām citām valstīm, piemēram, Slovākiju, Itāliju, Vāciju un vēl citur, kur sniegs ir ļoti daudz un ir iespēja atpūsties neuztraucoties par tā trūkuma vai par trašu kvalitāti, atvēršanu un laikapstākļiem. Nereti mūsu trases tiek daļēji aizvērtas vai pat aizvērtas pavisam, kas nenes nekāda veida biznesu, līdz ar to pieprasījums arī mazinās. Ir uzbūvēti pacēlāji, nodrošināta slēpju īre, kafejnīcas, bet cilvēki izvēlas doties citur, tur arī atstāj savu naudiņu, kad tajā pašā laikā varētu palikt Latvijā, bet siltuma dēļ tas ir mazāk vēlams jebkuram aktīvam slēpotājam. Jo ilgāk turās aukstums, kas pēdējos gados ir retāk, jo garāka ir slēpošanas sezona Latvijā. Tā kā galvenais ekonomikā ir, lai būtu ienākumi un maksātu nodokļus, jo nodokļu nauda aiziet valstij, skolās, slimnīcās, policijā, robežsargiem, tad šī problēma ļoti ietekmē arī cilvēku dzīvesveidu.

Siltā ziema ietekmē arī citus ziemas sporta veidus, piemēram, slidošana, kas ir izklaide un atpūta ļoti daudziem Latvijas iedzīvotājiem. Ja ir silta ziema, mākslīgais ledus ir liels pieprasījums, jo īsto ledu  vienkārši ir grūti vai pat neiespējami uzturēt, jo tas kūst. Taču ja ziema ir auksta, tad daudzi slido uz ezeriem. Toties ja cilvēki izvēlas slidot hallē, arī kafejnīcām, kuras izveidotas tajā bizness sokas un ir samērā normāli ienākumi.

Latvijā ir daudzi faktori, kas var ietekmēt valsti un cilvēkus ekonomikas ziņā. Siltā ziema Latvijā ir viena no tām, kas cilvēkiem kopumā neļauj veikt darbības, kuras ved pie rezultāta, vai neļauj un ir grūti uzturēt kādu savu darba vietu, kurai ir nepieciešams aukstums un piemēroti laikapstākļi. Secinu, ka arī kalpo kā iemesls mazāk ienākumiem cilvēkiem un darba problēmas, kas tālāk aiziet līdz nodokļiem.

Kā Krievija apturēja gripas pandēmijas 19. gadsimta beigās

krievijas vēsture

Var rasties jautājums: kādā veidā cilvēki mēģināja apturēt epidēmijas izplatīšanu? Kaut arī krievu gripa kā pandēmija sākas 1889. gadā, Krievijas Impērijas robežās periodiski gripas uzliesmojumi tika novēroti kopš 19. gadsimta 40. gadiem. Tiek pieļauts, ka Krievijas Impērijas rajonos, kur bija konstatēti gripas uzliesmojumi, bija ieviesta karantīna vai pašizolācija (nav zināms, piespiedu vai brīvprātīga). Tāds secinājums tika izdarīts, pamatojoties uz krievu rakstnieka Mihaila Saltikova-Ščedrina (Салтыков-Щедрин; 1826-1889) vēstulēm. Vienā no tām viņš savam draugam Panteļējevam 1887. gada 11. oktobrī bija rakstījis: “Augsti godātais Longins Fjodorovičs. Kur Jūs pazudāt? Vai gripa joprojām tur Jūs aiz atslēgas? Lūdzu apciemojiet, ja gripa jau pāri. Es pats nez kur saaukstējos un knapi elpoju”. Pats Saltikovs-Ščedrins nomira 1889. gadā insulta dēļ, kuru, domājams, izraisīja sarežģījumi pēc gripas.

Pandēmijai bija 3 viļņi un tā ilga 3 gadus, līdz 1892. gadam. Taču svarīgi ir pieminēt, ka kaut arī pandēmija beidzās 1892. gadā, gripas saslimšanas gadījumi bija reģistrēti vēl 1893.-1894. gadu ziemā un 1895. gada sākumā. Pēc oficiāliem datiem Krievijas Impērijā gripas saslimšanas gadījumi tika reģistrēti līdz pat 1900. gadam. Pandēmijas laikā dažādās valstīs saslima aptuveni no 25% līdz 50% iedzīvotāju. 19. gadsimta Krievu gripas pandēmijas svarīga īpašība bija tāda, ka pēc tās nobeiguma mainījās gripas epidēmiskā procesa raksturs: visur saglabājas paaugstināta saslimstība. Tā bija drausmīgākā 19. gadsimta epidēmija, kuras dēļ nomira pēc dažādiem avotiem no 750,000 līdz 1,300,000 cilvēku.

No visa augstāk minēta var droši secināt, ka 19. gadsimta krievu gripas pandēmija atstāja savu nospiedumu medicīnas vēsturē. Tajā laikā ārsti un pētnieki būtiski paplašināja savas zināšanas par gripozām slimībām. Tāpat ir grūti iedomāties, ka pirms 130 gadiem cilvēki spēja ievērot bāzes drošības pasākumus, ko pat mūsdienās daudzi cilvēki izdarīt nespēj. Mūsdienās gripa joprojām ir nopietna infekciozā slimība, kuras dēļ katru gadu iet bojā no 290,000 līdz 650,000 cilvēku. Protams, pateicoties medicīnas attīstībai, jau vairāk nekā 60 gadus tiek izmantotas vakcīnas pret gripu. Tomēr jāatceras, ka vakcīnas ir tikai profilakses veids. Cilvēkiem vienmēr jāapzinās, ka situācijās ar šāda veida slimībām katrs pats ir atbildīgs par savu veselību.

Plastiskās operācijas

sieviete pēc plastiskās operācijas

21. gadsimts ir slavens ar to, ka gandrīz jebkurai problēmai var atrast risinājumu. Tas skar gandrīz jebkuru jomu, un izskats nav izņēmums. Lai arī kāds vizuāls defekts vai nepilnība būtu cilvēka ķermenim, to samērā vienkārši var izlabot. Mūsdienu plastiskā ķirurģija ļauj tikt vaļā no šīm problēmām diezgan ātri, nesāpīgi un droši. Tieši tāpēc plastiskās operācijas šodien ir tik populārs. Šajā rakstā mēs īsi aprakstīsim dažādas plastiskās operācijas.

Implantācijas 

Implantācijas, iespējams, ir iespaidīgākā operācija, kas mūsdienās ir pieejama. Grūti noticēt, ka tehnoloģijas ir tik tālu attīstījušās, ka ir iespējams izgatavot implantu, kuru ķermenis uztver kā “savējo”. Tiek uzskatīts, ka implantus izmanto tikai krūšu palielināšanai. Taču tā nav taisnība. Ar implantiem ir iespējams palielināt gandrīz visu – krūtis, dibenu, zodu un pat muskuļus. Jā, pateicoties implantiem jūs varat vairs nepūlēties vairākas stundas sporta zālē, bet vienkārši ievietot muskuļa implantu.

Tauku atsūkšana

Tauku atsūkšana ir ļoti efektīva procedūra, ar kuras palīdzību uz visiem laikiem ir iespējams tikt no liekām tauku šūnām, un labot kādu konkrētu problēmzona. Piemēram, sāni, ikri, vēders, zods utt. Rezultāts ir redzams uzreiz un saglabājas visa mūža garumā.

Formas korekcija 

Daudzi cilvēki nav apmierinātu ar sava deguna, ausu, plakstiņu, acu vai, piemēram, kāju formu. Formas korekcijas operācija ļauj diezgan vienkārši tikt vaļā no šīs problēmas un uzlabot vizuālu defektu. Šķībs deguns vai lutausība vairs nav problēma!

Liftings

Arī ar novecojušu sejas ādu var nesamierināties. Daži cilvēki ģenētiski noveco ātrāk. Tiem ātrāk nokarājas āda, parādās grumbas vai ādas sausums. Mūsdienās sejas ligtinga operācijas ir tik efektīvās, ka pat 60 gados seja var izskatīties uz 30!

Protams, mūsdienu plastiskā ķirurģija sniedz neierobežotu iespēju daudzumu un ļauj līdz nepazīšanai izmainīt cilvēka izskatu, taču svarīgi atcerēties, ka katrs cilvēks ir skaists. Un viņa skaistums slēpjas tieši viņa unikalitātē. Neviena plastiskā operācija nekad nespēs to aizvietot!

Interesantākas plastiskās operācijas

Dr. Jānis Zaržeckis

Mūsdienās zinātne katru dienu straujiem soļiem iet uz priekšu. Tik straujiem, ka reizēm ir grūti tai sekot līdzi. Šis super ātra zinātnes attīstība izpaužas visās jomās, tai skaitā arī plastiskajā ķirurģijā. Tieši šī iemesla dēļ mēs apkopojām, mūsuprāt, interesantākās, neticamākās un, iespējams, pat šokējošas plastiskās ķirurģijas operācijas, un esam gatavi ar jums padalīties.

Raksts tapis sadarbībā ar Dr. Zaržecka un Dr. Krūmiņa plastiskās ķirurģijas klīniku.

Muskuļu implantācija

Aizvien lielāku un lielāku popularitāti gūst muskuļu implantācijas operācijas. Implanti tiek novietoti zem ādas tur, kur jūs vēlaties sev izteiktāku muskuļu reljefu. Gribat skaistu presīti, bet nav laika apmeklēt sporta zāles? Plastiskais ķirurgs varētu būt labs risinājums!

Matu transplantācija

Izrādās, ka matu transplantācija mūsdienās jau ir kļuvusi par ļoti populāru un pasaulē izplatītu operāciju. Turklāt tā tiek veikta ne tikai uz galvas matiem, bet arī uz ķermeņa. Ja jūs vēlaties sev lielāku, piemēram, krūšu apmatojumu, varbūt ir vērts padomāt par matu transplantāciju.

Plaukstas “likteņa līniju” izmainīšana

Jā, eksistē arī tāda operācija! Ja jūs aizraujaties ar hieromantiju un jūs neapmierina tas, ko jūsu likteņa līnijas jums sola, tad arī to ir iespējams labot. Ar ķirurga iejaukšanos ir iespējams uzzīmēt pilnīgi jaunu dzīves līniju (vai arī jebkuru citu līniju, kuru jūs gribētu redzēt uz savas plaukstas).

Acu krāsas maiņa

Iespējams, viena no ekstēmākajām kosmētiskajām operācijām, kuru ir iespējams veikt. Ja jūs galīgi neapmierina jūsu acu krāsa un katru dienu mainīt lēcas arī ir apnicis, jums ir iespēja uz visiem laikiem to nomainīt. Acī tiek ievietots implants vajadzīgajā krāsā, kuru dzīves laikā ir iespējams izņemt vai nomainīt uz citu.

Grūti iedomāties, cik strauji pēdējo gadu laikā ir attīstījusies plastiskā ķirurģija. Ja pirms 20 gadiem par daudzām operācijām neviens nemaz nav pat iedomājies, tad šobrīd ir iespējams labot gandrīz visu, ko vien jūs varētu vēlēties. Interesanti, kas pārsteidzošs mūs sagaida vēl pēc 10-20 gadiem?

Konfūcijs kā skolotājs

Lai iegūtu vārdu skolotājs Senajā Ķīnā , bija jākļūst par meistaru kādā jomā, jāpārvalda kāda māksla, lai citi nāktu ar lūgumu iegūt prasmes. Konfūcijs tātad oficiāli sevi varēja dēvēt par skolotāju tikai vecumdienās, kad pie viņa ieradās Lu valsts ļaudis, jo uzskatīja, ka Konfūcija zināšanas var palīdzēt valdības darbībai. Konfūcijs uzskatīja, ka izglītībai jābūt vienai no pamata tiesībām , neatkarīgi no sociālā statusa sabiedrībā. Uz skolu dodoties, bija jāievēro zināmas formalitātes, proti, skolēni drīkstēja skolotājam piešķirt tikai mazu atalgojumu, kā piemēru minot žāvētas gaļas gabalu. Rituālos piedaloties skolēniem vajadzēja oficiāli atzīt Konfūciju par savu skolotāju. Kad šie noteikumi tika ievēroti, izzuda sociālās atšķirības starp augstmaņiem un zemniekiem, jo visi bija vienlīdzīgi skolēni. Viena no Konfūcija mācības centrālajām tēmām ir prasme sākumā izkopt savu morālo raksturu, lai pēc tam varētu nodibināt varētu nodibināt morāli taisnīgu valsti, kas sekmētu Lielās harmonijas izveidošanos zem debesīm.

Starp Konfūciju un skolēniem notika brīva diskusija. To pierāda arī grāmata “The Analects”, kas ir kā mācekļu un skolotāja dialogu krājums. No šī var secināt, ka konfūcisms liek uzsvaru uz morāles praktisko attīstību, lai mainītu cilvēku izturēšanos. Viena no Konfūcija paustajām domām vēsta: “Gandrīz vienmēr var kļūt par labu cilvēku , ja izturas ar citiem tā ,kā māca Konfūcijs.” Konfūcija domas guva popularitāti, jo tās bija saprotamas, izteiktas vienkāršā valodā un mācīja, kā būt labam cilvēkam. Viņa dzīves laikā personīgās runas prasmes, mācības morālais spēks ietekmēja cilvēkus, kuri atradās patiesības meklējumos. Tikmēr paša skolotāja mērķis bija pulcēt ap sevi arvien vairāk skolēnu. Pastāv uzskats, ka bijuši 72 mācekļi, kas Konfūcijam bijuši ļoti tuvi, un vairāk nekā 3000 patstāvīgo sekotāju , kas bija ievērojams skaitlis. Šie sekotāji kļuva elitāri, izglītoti visās dzīves jomās. Šie cilvēki izplatīja ideālu, ka galu galā pasaule atgriezīsies Ren valstī. Ren bija tikums konfūcismā, kas apzīmē tikumīga cilvēka dzīves kvalitāti. Tas iekļauj tikai visa pareizā redzēšanu, labā dzirdēšanu un zināmā un saprastā darīšanu. Tas ir viens no konfūcisma ideāliem . Šo sapni par Ren stāvokļa atgriešanu pasaulē Konfūcijs ieguva, kad 497.g.p.m.ē. uzkāpa Tai kalnā, kas tiek uzskatīts par Ķīnas vēsturē un kultūrā nozīmīgāko kalnu, jo tieši tur tika veikti rituāli, lai savienotu debesis ar zemi.

Anoina Dzjiņa raksta: “Taču audzēkņi apzinājās, ka, esot kopā ar Konfūciju, viņi mainās: viņi bija labāk sagatavoti dienestam pārvaldē un politiskās dzīves vētrām un – kas vēl būtiskāk – izkopa iekšējo pasauli un padarīja skaidrāku spēju novērtēt. Tieši to Konfūcijs arī gribēja – iedvesmot savus jaunos biedrus kļūt stiprākiem, attapīgākiem un domājošākiem nekā kopīgā ceļojuma sākumā. Viņš nekad nepagura mācīt – ja mācīšanu saprata kā izglītošanu un izskaidrošanu. Tomēr Konfūcijs nedomāja, ka to būtu iespējams – vai vajadzētu – nosaukt par profesiju.”

Olivers Kromvels. Anglijas vēsture (4. daļa)

Olivers Kromvels bija angļu karavadonis un politiķis, kurš dzimis 1599. gadā Hentingdonā Vidusanglijā. Viņa tēvs bija fermeris, bet pats viņš kļuva par muižnieku, ne visai bagātu. Kromvels kādu īsu laiku studēja Kembridžas universitātē, un jau agri nodevās puritānismam, pie tam pieslējās galējam, tā saucamam independentu virzienam, tas ir neatkarīgo baznīcas draudžu atbalstītājiem.

Independenti mācīja: pēc Kristus katrai draudzei ir garīgās lietas pašai sava augstākā tiesa, iesniegt apellācijas provinciālām vai nacionālām sinodēm – tas runā pretī svētiem rakstiem, tādā kārtā katra draudze ir patstāvīga vienība. Independenti noliedza prezbiteriāņu iekārtu tāpat kā angļu baznīcu un katolicismu. Viņu acīs pāvesta baznīca, bīskapāts un prezbiteriānisms – tikai trīs dažādi atkrišanas veidi. Garīdznieku kārtu viņi pilnīgi noliedza, tā kā visi ticīgie pēc independentu mācības ir vienlīdzīgi, tad independentu sapulcēs lūgšanas skaitīja un sprediķi teica tas, kas sevī juta vajadzīgo iedvesmu. Politikā independenti sliecās uz republiku.

Kromvels bija deputāts 1628. un 1629. gada parlamentos un piederēja pie opozīcijas tāpat kā viņa brālēns Hempdens. Laikmetā, kad karalis valdīja bez parlamenta un pēdējais bija atlaists, Kromvels nodevās ģimenes dzīvei, muižas saimniecībai, vietējās pārvaldes lietām, būdams cilvēks ar stingriem tikumiem, godīgs, neuzpērkams un lietišķs, viņš ieguva lielu uzticību apkaimē. Kromvelu ievēlēja īsajā un ilgajā parlamentā. Bet prezbiteriāņu opozīcija viņu maz valdzināja, tā viņam likās pārāk mērena, toties viņš saslējās un pilnīgi pārvērtās pilsoņu karam sākoties.

Kromvels un visi, kas viņam līdzinājās, bija noskaņoti Vecās Derības praviešu garā. Viņam karš pret Dievam nepatīkamu karali bija jaunas ēras sākums, Dieva valstības nodrošināšana zemes virsū, sevi viņi uzskatīja par izvēlētiem Dieva ieročiem. Viņiem likās, ka viņi ir „jaunās dzīves paraugs”: viņu ideāls bija – būt cīnītājiem, bezbailīgiem, dievbijīgiem, tīriem savos tikumos. Kromvels uztvēra Hempdena ideju sastādīt karaspēku no dievbijīgiem brīvprātīgiem kareivjiem, izlietodams savus personīgos un ziedotos līdzekļus, viņš savāca 4 kirasiera pulkus, kuros uzņēma vienīgi šādus, sajūsmas pilnus, independentus. Kromvels pats uzņēmās šo pulku vadību.

Olivera Kromvela kareivji krasi atšķīrās no to laiku pārējiem karotājiem. Parasti uz vervētāju uzsaukumiem atsaucās visnabadzīgākie, visnemierīgākie, darba nespējīgie ļaudis. Kromvela ļaudis turpretī piederēja pie turīgās šķiras, dzīvoja uz vietas un bija darbīgi cilvēki, jomeni, fermeri, amatnieki un tirgotāji, viņus nedzina trūkums un nevilināja kara laupījums, viņiem bija sava goda apziņa.

Šajos karapulkos, kas jau tā bija apvaldīti un mēreni, Kromvels ieveda stingru disciplīnu, aizliedza dievoties un zvērēt, nometnē dziedāja tikai garīgas dziesmas. Kromvels ieveda sevišķi niknu uzbrukuma veidu, uzbrukumu slēgtās rindās, šīs slēgtās rindas tas vērsa pret ķēniņa labāko armijas daļu.

Pēc Čarlza I nāves, kur Kromvels bija viens no trim, kurš parakstīja nāves spriedumu karalim, Kromvels sāka dominēt valsts politikā. Pēc viņa nāves Anglija kļuva par republiku. Anglijas revolūcijas laikā viņš izvirzījās par vienu no militārajiem līderiem un iekaroja Skotiju un Īriju, nokļūstot tām Anglijas pārvaldībā.

Anglijas vēsture (3. daļa)

Anglijas revolūcijas cēloņi vēl arvien tiek apspriesti. Daudzi uzskata, ka lielākais cēlonis bija reliģija, kamēr citi domā par suverenitāti, nacionālismu un valdīšanu. Lai gan vēsturnieki joprojām nepiekrīt tam, daudzu vienprātība ir tāda, ka reliģija ir galvenais faktors un politika nāk kā otrais.

No 1625.-1629. gadam Čārlzam I bija daudz konflikti ar parlamentu, bet nauda un reliģija bija galvenie faktori konfliktiem. 1629. gadā viņš aizliedza Parlamentam satikties, un Parlamenta dalībnieki tika izslēgti 11 gadus. Lai nopelnītu naudu karalim, bagātajiem iedzīvotājiem lika pirkt statusu, un ja viņi atteicās, tad tiem lika maksāt sodu, kas maksāja tikpat cik statuss. Starp Čārlzu I un ietekmīgajiem vīriem radās problēma, kas pārvērtās lielā konfliktā starp abām pusēm.

Būtisku nozīmi ieņēma reliģija, radot konfliktus. Skotijas un Īrijas sacelšanās galvenokārt notika reliģiskās spriedzes pamatā, reliģiskās diskusijās starp rojālistiem un parlamentāristiem, kā rezultātā skoti iebruka Anglijā. Lai gan politiskās un konstitucionālās sūdzības izraisīja konfliktus un radīja spriedzi, reliģija tika uzskatīta par vienu no galvenajiem faktoriem.

Čārlzam I pietrūka naudas, lai cīnītos pret skotiem, tāpēc viņam bija nepieciešams sasaukt Parlamentu 1640. gadā, jo viņiem bija pieejama nepieciešamā nauda karam.

Parlaments sāka pakāpeniski sadrumstaloties, un Čārlzs I kļuva agresīvāks. Čārlzs I sāka īstenot savu politiku un atteicās no kompromisiem. Viņa pieeja sāka provocēt vairāk spriedzi starp Anglijas iedzīvotājiem.

1642. gadā attiecības starp Parlamentu un Čārlzu bija kļuvušas ļoti sliktas. Čārlzam vajadzēja darīt visu, tā kā to noteica Parlaments, jo viņam bija vajadzīga nauda, bet kā karalis viņš to nevarēja pieņemt. 1642. gadā Čārlzs ar 300 karavīriem devās arestēt piecus lielākos Parlamenta kritiķus, taču viņi paspēja aizbēgt. Uztverot to kā aizvainojumu, daudzi angļi reaģēja vardarbīgi.

Divas grupas sadalījās un iedvesmoja cilvēkus pilsoņu karam. Viena no grupām tika dēvēta par parlamentāristiem, bet otra – par rojālistiem. Pēc sešām dienām Čārlzs devās uz Oksfordu sagatavot armiju karam pret Parlamentu, lai cīnītos par Anglijas kontroli. Karalis un parlaments pastāvēja katrs uz savām tiesībām dot rīkojumu par kareivju iesaukšanu un negribēja piekāpties viens otrs priekšā. Abas puses sāka vākt karapulkus un raidīja iesauktos vienu pret otru. Pasaules karš bija neizbēgams.

Anglijas vēsture 1642.-1647. gads (2. daļa)

Uzbrukdams Eseksam, karalis bija piegājis tuvu galvaspilsētai, lai gan viņam neizdevās ieņemt Londonu, viņš vismaz ierīkoja ziemas mitekļus tās tuvumā, Oksfordā 1642. gadā. Šai brīdī ieradās ķēniņiene no Holandes ar pastiprinājumiem un naudas subsīdijām. Pēc tam karalis ieņēma Bristoli, toreizējās Anglijas otro pilsētu. Viss tas iedarbojās uz londoniešiem: pacēlās balsis par to, lai samierinātos ar karali.

Parlaments ir spiests reorganizēt armiju, kas zaudējusi vairākas kaujas, un iecelt par tās vadoņiem karavīrus, nevis parlamenta locekļus. Demokrātu lēģerī ņem virsroku galējie radikāņi t.s. independenti, demokrātijas fanātiķi, kas sludina visu kārtu līdzību, un noliedz garīdznieku vajadzību.

Par independentu vadoni paliek Olivers Kromvels, cilvēks, kam dota dzelzs enerģija, tēraudcieta griba un ģeniālas valstsvīra dāvanas. Viņš kļūst par independentu galvu, salasa Austrum-Anglijā 1000 brašus brīvzemnieku jaunekļus, saformē no tiem jātnieku pulku, ieved viņu starpā dzelzs disciplīnu un metas cīņā. Kromvela jātnieki gūst tādus panākumus, ka viņu pulkvedis drīz iegūst ģenerāļa godu.

Parlamenta piekritēju vairāk nāk visa Ziemeļ-Anglija. Independenti uzskata sevi par Dieva izredzētiem. Fanātisms un stingrā disciplīna padara armiju par ļoti bīstamu pretinieci. Viņi noraida visus kompromisus un nepazīst žēlastības pret pretiniekiem. 1645. g. Kromvels izcīna lielu uzvaru pār karaļa kara pulkiem un uzvarētāja rokās krīt dokumentāriski pierādījumi, ka karalis gribējis aicināt uz Angliju cīņai pret viņa pavalsniekiem ārzemnieku kara pulkus. t.i. izdarījis valsts nodevību.

Čārlzs I lūko izlauzties uz ziemeļiem, lai savienotos ar skotu rojālistiem, bet parlamenta karapulki tam aizkrusto ceļu un piespiež atkāpties uz Oksfordu, īru palīdzība nenāk, un karalis ir spiests atdoties skotu puritāņu armijas rokās.

Parlaments, piedāvā mieru, ja karalis apsolīsies neaizstāvēt anglikāņu bīskapus un atteiksies uz 20 gadiem no milicijas virsvadoņa tiesībām. Karalis atsakās to darīt, un skoti viņu izdod Anglijas parlamentam, kas patlaban sanācis naidā ar savu armiju, nespēdams tai izmaksāt algas, parlaments nevēlas uzlikt jaunus nodokļus, lai gūtu līdzekļus algu izmaksai, jo baidās zaudēt tautas simpātijas. Parlamentu reizē māc bailes, ka armija var pati uz savu roku izlīgt ar Čārlzu. Parlamenta partijas starpā jau sen sākušās nesaskaņas, un prezbiteriāņiem ir nesaskaņas ar independentiem, pie kuriem pieder Kromvels un armijas vairākums. Parlaments izraida no sava vidus independentu deputātus, kas bēg pie kareivjiem un armija sāk atklāti žēloties, ka parlamenta majoritātes vadoņi esot kara vīriem naidīgi.

Armija maršē, un Londonu un parlamenta vairākuma vadoņi bēg uz kontinentu. Parlamenta iespaids valstī tomēr ir tik liels, ka independenti meklē sev sabiedrotos un uzsāk sarunas ar karali. Kromvels piedāvā karalim mieru uz sekojošiem noteikumiem. Parlamentam jāsanāk ik pēc 2 gadiem, ministri jāizraugās karalim ar parlamenta piekrišanu un ticības strīdu izbeigšanas dēļ jāpasludina ticības brīvība.

Čārlzs I joprojām turas pie savas vecās politikas: atklāti izliekas par independentu draugu, bet slepeni cenšas pret viņiem intriģēt un sauc uz jaunu cīņu savus sabiedrotos. Uz ārzemēm izceļojošie rojālisti sāk atgriezties atpakaļ, sākas karaļu piekritēju dumpis, skoti atkal iebrūk Ziemeļ-Anglijā.

Pilsoņu karā pirmo reizi parādījās vienveidīgs apģērbs, kamēr agrāk kareivji ģērbās raibi, kā iznāca, un no pretinieka atšķīrās ar kaut kādu zīmi, piemēram, baltu rokas saiti vai arī ar zaļu zaru u.t.t. Hempdenieši visi bija tērpušies zaļos svārkos, vēlāk Kromvela armijas kareivju apģērbs bija sarkanā krāsā.