Category: Blog

Konfūcijs kā skolotājs

Lai iegūtu vārdu skolotājs Senajā Ķīnā , bija jākļūst par meistaru kādā jomā, jāpārvalda kāda māksla, lai citi nāktu ar lūgumu iegūt prasmes. Konfūcijs tātad oficiāli sevi varēja dēvēt par skolotāju tikai vecumdienās, kad pie viņa ieradās Lu valsts ļaudis, jo uzskatīja, ka Konfūcija zināšanas var palīdzēt valdības darbībai. Konfūcijs uzskatīja, ka izglītībai jābūt vienai no pamata tiesībām , neatkarīgi no sociālā statusa sabiedrībā. Uz skolu dodoties, bija jāievēro zināmas formalitātes, proti, skolēni drīkstēja skolotājam piešķirt tikai mazu atalgojumu, kā piemēru minot žāvētas gaļas gabalu. Rituālos piedaloties skolēniem vajadzēja oficiāli atzīt Konfūciju par savu skolotāju. Kad šie noteikumi tika ievēroti, izzuda sociālās atšķirības starp augstmaņiem un zemniekiem, jo visi bija vienlīdzīgi skolēni. Viena no Konfūcija mācības centrālajām tēmām ir prasme sākumā izkopt savu morālo raksturu, lai pēc tam varētu nodibināt varētu nodibināt morāli taisnīgu valsti, kas sekmētu Lielās harmonijas izveidošanos zem debesīm.

Starp Konfūciju un skolēniem notika brīva diskusija. To pierāda arī grāmata “The Analects”, kas ir kā mācekļu un skolotāja dialogu krājums. No šī var secināt, ka konfūcisms liek uzsvaru uz morāles praktisko attīstību, lai mainītu cilvēku izturēšanos. Viena no Konfūcija paustajām domām vēsta: “Gandrīz vienmēr var kļūt par labu cilvēku , ja izturas ar citiem tā ,kā māca Konfūcijs.” Konfūcija domas guva popularitāti, jo tās bija saprotamas, izteiktas vienkāršā valodā un mācīja, kā būt labam cilvēkam. Viņa dzīves laikā personīgās runas prasmes, mācības morālais spēks ietekmēja cilvēkus, kuri atradās patiesības meklējumos. Tikmēr paša skolotāja mērķis bija pulcēt ap sevi arvien vairāk skolēnu. Pastāv uzskats, ka bijuši 72 mācekļi, kas Konfūcijam bijuši ļoti tuvi, un vairāk nekā 3000 patstāvīgo sekotāju , kas bija ievērojams skaitlis. Šie sekotāji kļuva elitāri, izglītoti visās dzīves jomās. Šie cilvēki izplatīja ideālu, ka galu galā pasaule atgriezīsies Ren valstī. Ren bija tikums konfūcismā, kas apzīmē tikumīga cilvēka dzīves kvalitāti. Tas iekļauj tikai visa pareizā redzēšanu, labā dzirdēšanu un zināmā un saprastā darīšanu. Tas ir viens no konfūcisma ideāliem . Šo sapni par Ren stāvokļa atgriešanu pasaulē Konfūcijs ieguva, kad 497.g.p.m.ē. uzkāpa Tai kalnā, kas tiek uzskatīts par Ķīnas vēsturē un kultūrā nozīmīgāko kalnu, jo tieši tur tika veikti rituāli, lai savienotu debesis ar zemi.

Anoina Dzjiņa raksta: “Taču audzēkņi apzinājās, ka, esot kopā ar Konfūciju, viņi mainās: viņi bija labāk sagatavoti dienestam pārvaldē un politiskās dzīves vētrām un – kas vēl būtiskāk – izkopa iekšējo pasauli un padarīja skaidrāku spēju novērtēt. Tieši to Konfūcijs arī gribēja – iedvesmot savus jaunos biedrus kļūt stiprākiem, attapīgākiem un domājošākiem nekā kopīgā ceļojuma sākumā. Viņš nekad nepagura mācīt – ja mācīšanu saprata kā izglītošanu un izskaidrošanu. Tomēr Konfūcijs nedomāja, ka to būtu iespējams – vai vajadzētu – nosaukt par profesiju.”

Anglijas vēsture (3. daļa)

Anglijas revolūcijas cēloņi vēl arvien tiek apspriesti. Daudzi uzskata, ka lielākais cēlonis bija reliģija, kamēr citi domā par suverenitāti, nacionālismu un valdīšanu. Lai gan vēsturnieki joprojām nepiekrīt tam, daudzu vienprātība ir tāda, ka reliģija ir galvenais faktors un politika nāk kā otrais.

No 1625.-1629. gadam Čārlzam I bija daudz konflikti ar parlamentu, bet nauda un reliģija bija galvenie faktori konfliktiem. 1629. gadā viņš aizliedza Parlamentam satikties, un Parlamenta dalībnieki tika izslēgti 11 gadus. Lai nopelnītu naudu karalim, bagātajiem iedzīvotājiem lika pirkt statusu, un ja viņi atteicās, tad tiem lika maksāt sodu, kas maksāja tikpat cik statuss. Starp Čārlzu I un ietekmīgajiem vīriem radās problēma, kas pārvērtās lielā konfliktā starp abām pusēm.

Būtisku nozīmi ieņēma reliģija, radot konfliktus. Skotijas un Īrijas sacelšanās galvenokārt notika reliģiskās spriedzes pamatā, reliģiskās diskusijās starp rojālistiem un parlamentāristiem, kā rezultātā skoti iebruka Anglijā. Lai gan politiskās un konstitucionālās sūdzības izraisīja konfliktus un radīja spriedzi, reliģija tika uzskatīta par vienu no galvenajiem faktoriem.

Čārlzam I pietrūka naudas, lai cīnītos pret skotiem, tāpēc viņam bija nepieciešams sasaukt Parlamentu 1640. gadā, jo viņiem bija pieejama nepieciešamā nauda karam.

Parlaments sāka pakāpeniski sadrumstaloties, un Čārlzs I kļuva agresīvāks. Čārlzs I sāka īstenot savu politiku un atteicās no kompromisiem. Viņa pieeja sāka provocēt vairāk spriedzi starp Anglijas iedzīvotājiem.

1642. gadā attiecības starp Parlamentu un Čārlzu bija kļuvušas ļoti sliktas. Čārlzam vajadzēja darīt visu, tā kā to noteica Parlaments, jo viņam bija vajadzīga nauda, bet kā karalis viņš to nevarēja pieņemt. 1642. gadā Čārlzs ar 300 karavīriem devās arestēt piecus lielākos Parlamenta kritiķus, taču viņi paspēja aizbēgt. Uztverot to kā aizvainojumu, daudzi angļi reaģēja vardarbīgi.

Divas grupas sadalījās un iedvesmoja cilvēkus pilsoņu karam. Viena no grupām tika dēvēta par parlamentāristiem, bet otra – par rojālistiem. Pēc sešām dienām Čārlzs devās uz Oksfordu sagatavot armiju karam pret Parlamentu, lai cīnītos par Anglijas kontroli. Karalis un parlaments pastāvēja katrs uz savām tiesībām dot rīkojumu par kareivju iesaukšanu un negribēja piekāpties viens otrs priekšā. Abas puses sāka vākt karapulkus un raidīja iesauktos vienu pret otru. Pasaules karš bija neizbēgams.

Anglijas vēsture (1642.-1647. gads)

Anglijā sākas pilsoņu karš starp rojālistiem un parlamenta piekritējiem – demokrātiskajiem puritāņiem, kurus viņu īsi apcirpto matu dēļ to pretinieki dēvē par „apaļgalvjiem”. Parlamentu armiju komandē Roberts Esekss, bet viņa karavīriem sākumā trūkst vajadzīgā kaujas spara un izturības. Karalis Čārlzs I izvēlas par savu atbalsta punktu Oksfordu, parlaments joprojām notur savas sēdes Londonā.

Skoti solās nākt Anglijas parlamentam talkā, ja tas ievedīšot savā zemē prezbitēriāņu baznīcas iekārtu. Parlaments to arī dara un tādā kārtā abās kaimiņvalstīs Anglijā un Skotijā nodibinās vienota puritāņu fronte. Karalis savukārt cer, ka viņu atbalstīs katoļticīgā Īrija.

Pirms noslēdza angļu un skotu parlamentu līgumu, tā kā Londonā bija galvenokārt tikai prezbiteriāņu deputāti, viņiem viegli nācās sarunāties ar skotu sektantiem. Apvienība vērsās pret katoļiem un anglikāņiem, nolēma – Anglijā jālikvidē bīskapa baznīca un jāieved prezbiteriāņu iekārta, līdzīga tai, kāda bija skotiem. Baznīcas reformai gāja līdztekus lielas konfiskācijas, agrāko garīdzniecību padzina no līdzšinējām ienesīgām vietām, plaši īpašumi, kas līdz šim bija piederējuši bīskapiem un kapituliem, tika ieskaitīti vai nu valsts kasē, vai arī tika atdāvināti vai pārdoti publiskā izsolē. Monarhistiem uzlika nesamērīgus soda maksājumus, visiem muižniekiem, kas bija piebiedrojušies ķēniņam, konfiscēja visus īpašumus. Pēc tam, kad apvienība bija nodibinājusies, Pims nomira, bet darbs bija padarīts un palika spēkā, līdz ar to karalim bija dots smags trieciens, jo tagad vairs nevarēja atbalstīties uz Skotiju.

Pirmajā gadā vairāk veicās karalim Čārlzam I, jo parlamenta aizstāvjiem ir slikti apmācīts bruņotais spēks. Jātnieku sadursmēs karalim vienmēr bija pārsvars. Parlaments balstījās uz dienvidus provincēm, kas bija biežāk apdzīvotas un kulturālākas, uz Londonas un uz piejūras punktiem. Par parlamentu stāvēja vidusšķiras: pilsētnieki, džentri, t.i. sīkā muižniecība, jomeņi, t.i. sīki zemnieku tipa zemes īpašnieki. Parlamentu atbalstīja arī flote, un tas vispārīgi pārvaldīja galvenās jūras satiksmes līnijas. Parlamentam bija daudz vairāk naudas līdzekļu, tas saņēma nodokļus, kamēr ķēniņš bija atkarīgs no labprātīgiem ziedojumiem.