Category: Izglītība

Kaut kas jauns – ruļļmateriālu jumta segums

2 jumiķi ceļot mājai jumtu

Pēdējos gados ir parādījies daudz efektīvu jumta seguma ruļļmateriālu, kuru pielīmēšanai pat nav nepieciešams uzklāt speciālu mastiku – tā jau ir uzstrādāta uz ruļļmateriāla virsmas un pielīmēšana notiek, ruļļmateriālu sasildot (uzkausējamie ruļļmateriāli) vai arī noņemot aizsargkārtu un ruļļmateriālu vienkārši piespiežot pie virsmas (pašlīmējošie ruļļmateriāli). Ruļļmateriālu mehāniskās izturības palielināšanai bieži tie ir stiegroti ar stiklšķiedras sietu vai audumu. Šādus ruļļmateriālus var izmantot tādu jumta segumu izveidošanai, kuri ekspluatācijas laikā, iespējams, tiks pakļauti arī nelielām deformācijām. Kaut arī šo jauno, dažādo jumta seguma ruļļmateriālu klāsts ir ļoti plašs, tomēr ļoti daudzi, it sevišķi individuālie būvētāji, priekšroku joprojām dod ruberoīdam kā laika gaitā pārbaudītam, pierastam un relatīvi lētam jumta seguma materiālam. Firma Rukki piedāvā šāda tipa jumtus un rukki jumtu montāža arī pati nav sarežģīta.

No jumta seguma ruļļmateriāliem visbiežāk lieto ruberoīdu – ar mīkstu bitumenu piesūcinātu speciālu kartonu, kas pārklāts ar grūtkūstoša bitumena un pildvielu maisījumu un apkaisīts ar minerālpulveri vai zvīņveida vizlu, kuri palielina ruberoīda izturību un novērš salipšanu ruļļos. Ruberoīda platums rullī ir 100-105 cm, ruļļa laukums – 7,5, 10 vai 15 mz.

Jumta seguma apakšējās kārtas veidošanai bieži lieto pergamīnu, kas ir vieglāks un lētāks par citiem ruļļmateriāliem. Pergamīns ir speciāls papīrs, kas piesūcināts ar mīkstu bitumenu (tam nav ne grūtkūstoša bitumena pārklājuma, ne apkaisījuma). Pergamīna platums rullī parasti arī ir 100-105 cm.
Dēļu klāju ieteicams veidot no divām kārtām, t. i., no nesošā dēļu klāja un aizsargklāja (3.3.1 att.). Nesošo klāju veido no 25 mm bieziem un 120-150 mm platiem antiseptētiem dēļiem, ko pie spārēm pienaglo ar 8-15 cm atstarpēm. Uz nesošā klāja 45° slīpumā no 16-19 mm bieziem un 50-70 mm platiem antiseptētiem dēļiem ierīko aizsargklāju. Aizsargklājam jāņem šauri dēļi, jo tie mazāk grozās, un tie cieši jāpiespiež cits pie cita tā, I. n spraugas starp tiem nepārsniegtu 2 mm. Ja spraugas ir lielākas, tās aizpilda ar koka līstītēm. Ja ruļ|materiālus ieklāj uz betona vai dzelzsbetona virsmas, vajadzības gadījumā ierīko 15-25 mm biezu cementa javas izlīdzinošo kārtu.

Ruļļmateriālus parasti ieklāj ar vienu no trīs paņēmieniem:
• paralēli korei;
• perpendikulāri korei;
• perpendikulāri korei, piestiprinot ar trīsstūrveida latām.

Vairāk izplatītais paņēmiens ir ieklāšana paralēli korei (līdz 15° slīpiem jumtiem citus ieklāšanas paņēmienus vispār nav pieņemts lietot). Sleju pārlaidumam jābūt gan garenvirzienā, gan šķērsvirzienā. Ja jumta slīpums ir lielāks par 2°, pārlaidumam šķērsvirzienā (sleju platuma virzienā) jumta seguma apakšējās kārtās jābūt vismaz 7 cm, virsējā kārtā – 10 cm lielam. Ja jumta slīpums ir mazāks (kas gan nav vēlams), pārlaidumam visās jumta seguma kārtās jābūt vismaz 10 cm lielam. Pārlaidumam ruļļmateriāla sleju garenvirzienā neatkarīgi no jumta slīpuma jābūt vismaz 10 cm lielam. Sadurām divās blakusesošās kārtās garenvirzienā jābūt nobīdītām vismaz par 30 cm. Parasti ruberoīdu un tam līdzīgos ruļļmateriālus pielīmē ar noteikta veida mastiku.

Kāda būtu pasaule, ja vairs tajā nebūtu drukātas grāmatas (2. daļa)

atverta gramata

No vienas puses, ja uz pasaules nebūtu drukāto grāmatu, tad manā istabā atbrīvotos salīdzinoši daudz vietas kaut kam citam, tomēr no otras pues, manuprāt, dzīvē pietrūktu viens no maniem iemīļotākajiem vaļaspriekiem – grāmatu lasīšana pirms miega. Ja nebūtu drukāto grāmatu, tad manas draudzenes mammai, kura jau vairākus gadus strādā grāmatnīcā, nebūtu darba, kurš viņai patīk. Mans brālis neskatītos skaistās un interesantās bilžu enciklopēdijas par kuģiem, bruņiniekiem vai dažādiem savvaļas dzīvniekiem. Par to visu domājot, manī jau rodas skumjas, un mana iedomu pasaule sāk krāsoties pelēcīgās krāsās.

Ja drukātu grāmatu vietā cilvēki lasītu vai pat klausītos interaktīvos ierakstus, tad mums, skolas bērniem un jauniešiem, priekšrocība būtu tā, ka nebūtu uz skolu jānēsā ssalīdzinoši smagās mācību grāmatas, kuras ikdienā mēs izmantojam katru otro mācību stundu. Skolēniem nebūtu jāraizējas par kādu mājās atstātu grāmatu, jo tas būtu gandīz neiespējami – visas grāmatas būtu vienā viedierīcē, kurā būtu viss nepieciešamais. Tādā gadījumā gan būtu jāraizējas par to, vai viedierīce ir paņemta līdzi!

Līdz ar to rodas otrs aspekts, un grāmatas galvenā būtība – radīt lasītājiem vēl nzināmas izjūtas  – iespējams, nemaz nepazustu. Tās stāsti vai informācija joprojām būtu tur, viedierīcē, gluži tāda pati kā drukātā grāmatā. Tā vēljoprojām spētu iedvemot, aizkustināt un ieinteresēt cilvēkus, gluži kā drukāta grāmata. Un tomēr mana pasaule nav iedomājama bez drukātām grāmatām! Padomājot par to, ka varētu izzust viss, kas šobrīd manā dzīvē saistās ar drukāto grāmatu pasauli, man paniek nedaudz skumji, jo grāmatu pārspriešana ar draugiem arī ir kāda būtiska un neatņemama manas dzīves sastāvdaļa.

Kāda būtu pasaule, ja vairs tajā nebūtu drukātas grāmatas (1. daļa)

grāmatu plaukts ar grāmatām

Grāmatām mūsdienu cilvēku dzīvē ir liela nozīme. Tās gan iedvesmo, gan pamāca, gan izklaidē, gan uzrunā katru no mums. Grāmatas skolas dzīvē papildina mūsu vārdu krājumu, kā arī sarežģītos dzīves gadījumos ievieš cerību un ticību mīlestībai, laimei, brīnumiem un pat maģijai.

Burtu zinības cilvēki jau sāk apgūt salīdzinoši agrā vecumā ar dažādu spēļu un rotaļu palīdzību. Arī es atceros, cik jautri un izklaidējoši bija meklēt un atpazīt “savu” burtiņu – to burtu, ar kuru sākas mans vārds. Pēc tam tika apgūti visu ģimenes locekļu vārdu pirmie burti. Un tas bija tik aizraujoši! Manā grāmatu skapī vēl joprojām atrodas manas pirmās grāmatiņas – ar cietiem vākiem un krāsainām bildēm. Es atceros to brīnišķīgo sajūtu, kad vecāki katros Ziemassvētkos kā dāvanu mums ar brāli pasniedz grāmatu. Es vienmēr izbaudu jauno grāmatu smaržu, trauslo lapu sajūtu rokās un burvīgo mierpilnības sajūtu, lasot grāmatas. Un tad es brīžiem aizdomājos par to, kāda diez būtu dzīve, ja tā vietā, lai dāvinātu grāmatas, mūsu vecāki mūs iepazīstinātu ar telefonu, planšeti vai datoru, un parādītu mobilo aplikāciju, kurā var lasīt?

Protams, mums tas liktos pieņemami jo mēs nemaz nezinātu, ka tādas drukātas grāmatas eksistē. Mēs nepazītu to smaržu, lappušu vieglumu, pašas grāmatas un cite grāmatvāku smagumu, nepazītu to iemidzinošo, tomēr satraucošo sajūtu vakarā pirms gulētiešanas – mēs visi zinām, ka telefoni un citas viedierīces izstaro kaitīgus starojumus cilvēka acīm, nervu sistēmai. Tomēr arī visām šīm nepatīkamajām lietām ir savas priekšrocības.

Kas ir higiēna un kāpēc ta īr svarīga?

cilvēks mazgā rokas

Higiēna ir zinātne par dzīves apstākļu ietekmi uz veselību un arī rīcība, ar ko var novērst saslimšanu.

Ja cilvēks ievēro kārtību un tīrību, svarīgākais higiēnas pamatprincips ir īstenots. Pārējais viss šajā zinātnē ir atvasināts no tīrības. Tīrība ir slimību novēršanas galvenais priekšnosacījums. Turklāt tīrība neattiecas tikai uz katru cilvēku atsevišķi, bet arī uz visiem kopā. Ja esi rūpējies vien par sava ķermeņa tīrību un kārtīgu mazgāšanos, ļoti labi, bet tā ri tikai viena daļa kopīgajā tīrības uzdevumā. Raizējies arī par tīru telpu, kurā tu dzīvo, par tīru pagalmu, pa kuru tu skraidi, tīru klasi, kurā tu sēdi un mācies, par tīru ielu, kurā tu dzīvo, un kopumā tīru Latviju! Tīrība jāpadara par savas dzīves lielo nepieciešamību, tāpat kā tiekšanās pēc skaistuma, kā tiekšanās pēc mākslas. Bez tīrības ne skaistums, ne īsta māksla nav panākama.

Jebkurš būs dzirdējis “zobu higiēnists”. Bet neder tikai rūpēties par zobu higiēnu kādā no Rīgas zobārstniecībām ir jārūpējas arī par visa pārējā ķermeņa higiēnu.

Higiēnai ir vairākas nozares. Bez jau pieminētās katra atsevišķa cilvēka higiēnas ir bērnudārzu un skolas higiēna, uztura higiēna, dzīvokļu higiēna, sabiedrisko telpu higiēna, kā arī lauksimniecības, rūpniecības un pat kara higiēna. Katra pamatuzdevums higiēnā ir sava ķermeņa turēšana tīrībā, savu lietu, savu grāmatu, savas gultas un savas istabas sistemātiska kārtošana un iztīrīšana, negaidot aicinājumu un nenolaižoties līdz brīdinājumam, kad māte noskaitusies atgādina par tavu pienākumu. Bet nepieciešama, protams, ir tīrība arī it visā tavā apkārtnē.

Āda ir cilvēka ķermeņa ārējais pārklājs. Ādai, lai tā būtu pietiekami atsaucīga uz cilvēka vajadzībām, jābūt tīrai. Tīrība nav tikai ārstu un skolotāju uzlikts pienākums: ja pierodi mazgāties ar prieku, tīrība kļūst par tādu pašu baudījumu kā garda ēdiena ēšana. Ar kādu ārēju netīrumu noķēpāta āda ārsta izpratnē ir tīrāka nekā izžuvušiem sviedriem aplipusi, šķietami neaptraipīta āda. Āda ir mūsu ārējais ietērps un visredzamākā ķermeņa daļa.

Mūsdienās daudziem cilvēkiem šķiet pašsaprotami pāris reižu dienā noskaloties dušā. Lai saudzētu ādu nevajadzētu šķiesties ar dušas želeju. Pietiks, ja ieziepēsi paduses, dibenu un dzimumorgānus, bet pēc tam ziepes labi noskalosi.

Olivers Kromvels. Anglijas vēsture (4. daļa)

Olivers Kromvels bija angļu karavadonis un politiķis, kurš dzimis 1599. gadā Hentingdonā Vidusanglijā. Viņa tēvs bija fermeris, bet pats viņš kļuva par muižnieku, ne visai bagātu. Kromvels kādu īsu laiku studēja Kembridžas universitātē, un jau agri nodevās puritānismam, pie tam pieslējās galējam, tā saucamam independentu virzienam, tas ir neatkarīgo baznīcas draudžu atbalstītājiem.

Independenti mācīja: pēc Kristus katrai draudzei ir garīgās lietas pašai sava augstākā tiesa, iesniegt apellācijas provinciālām vai nacionālām sinodēm – tas runā pretī svētiem rakstiem, tādā kārtā katra draudze ir patstāvīga vienība. Independenti noliedza prezbiteriāņu iekārtu tāpat kā angļu baznīcu un katolicismu. Viņu acīs pāvesta baznīca, bīskapāts un prezbiteriānisms – tikai trīs dažādi atkrišanas veidi. Garīdznieku kārtu viņi pilnīgi noliedza, tā kā visi ticīgie pēc independentu mācības ir vienlīdzīgi, tad independentu sapulcēs lūgšanas skaitīja un sprediķi teica tas, kas sevī juta vajadzīgo iedvesmu. Politikā independenti sliecās uz republiku.

Kromvels bija deputāts 1628. un 1629. gada parlamentos un piederēja pie opozīcijas tāpat kā viņa brālēns Hempdens. Laikmetā, kad karalis valdīja bez parlamenta un pēdējais bija atlaists, Kromvels nodevās ģimenes dzīvei, muižas saimniecībai, vietējās pārvaldes lietām, būdams cilvēks ar stingriem tikumiem, godīgs, neuzpērkams un lietišķs, viņš ieguva lielu uzticību apkaimē. Kromvelu ievēlēja īsajā un ilgajā parlamentā. Bet prezbiteriāņu opozīcija viņu maz valdzināja, tā viņam likās pārāk mērena, toties viņš saslējās un pilnīgi pārvērtās pilsoņu karam sākoties.

Kromvels un visi, kas viņam līdzinājās, bija noskaņoti Vecās Derības praviešu garā. Viņam karš pret Dievam nepatīkamu karali bija jaunas ēras sākums, Dieva valstības nodrošināšana zemes virsū, sevi viņi uzskatīja par izvēlētiem Dieva ieročiem. Viņiem likās, ka viņi ir „jaunās dzīves paraugs”: viņu ideāls bija – būt cīnītājiem, bezbailīgiem, dievbijīgiem, tīriem savos tikumos. Kromvels uztvēra Hempdena ideju sastādīt karaspēku no dievbijīgiem brīvprātīgiem kareivjiem, izlietodams savus personīgos un ziedotos līdzekļus, viņš savāca 4 kirasiera pulkus, kuros uzņēma vienīgi šādus, sajūsmas pilnus, independentus. Kromvels pats uzņēmās šo pulku vadību.

Olivera Kromvela kareivji krasi atšķīrās no to laiku pārējiem karotājiem. Parasti uz vervētāju uzsaukumiem atsaucās visnabadzīgākie, visnemierīgākie, darba nespējīgie ļaudis. Kromvela ļaudis turpretī piederēja pie turīgās šķiras, dzīvoja uz vietas un bija darbīgi cilvēki, jomeni, fermeri, amatnieki un tirgotāji, viņus nedzina trūkums un nevilināja kara laupījums, viņiem bija sava goda apziņa.

Šajos karapulkos, kas jau tā bija apvaldīti un mēreni, Kromvels ieveda stingru disciplīnu, aizliedza dievoties un zvērēt, nometnē dziedāja tikai garīgas dziesmas. Kromvels ieveda sevišķi niknu uzbrukuma veidu, uzbrukumu slēgtās rindās, šīs slēgtās rindas tas vērsa pret ķēniņa labāko armijas daļu.

Pēc Čarlza I nāves, kur Kromvels bija viens no trim, kurš parakstīja nāves spriedumu karalim, Kromvels sāka dominēt valsts politikā. Pēc viņa nāves Anglija kļuva par republiku. Anglijas revolūcijas laikā viņš izvirzījās par vienu no militārajiem līderiem un iekaroja Skotiju un Īriju, nokļūstot tām Anglijas pārvaldībā.

Izglītības problēmas

metamais kauliņš

Gadsimtu pēc gadsimta izglītības līmenis krītas ar diezgan lielu ātrumu. Kāpēc tas tā notiek? Vai šodien izglītība nav tik svarīga kā agrāk? Kāpēc 18. gadsimtā cilvēki varēja aiziet no mājas, lai iegūtu zināšanas (es runāju par M.V. Lomonosovu un citiem)? Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka mūsdienās apmērām 50 no 1000 cilvēkiem veiktu tādu pat rīcību. Godīgi sakot, man ir īstas bailes ne tikai par savu nākamo bērnu, bet pat par mūsu cilvēci!

Kad es runāju par izglītības līmeni, es nedomāju daktera vai kandidāta pakāpi. Izglītotam cilvēkam ir vismaz jārunā un gramatiski pareizi jāraksta, jāprot izvēlēties piemērotus vārdus, lai varētu skaidri izteikties. Šodien taču ir tādi cilvēki, kuri pat neprot pareizi rakstīt savu vārdu, kuri nevar parādīt valsti, kurā viņi dzīvo, pasaules kartē un kuri nav izlasījuši nevienu grāmatu! Varbūt tas nebūtu tik nepieņemami, ja viņi ar to vismaz nelepotos.

Tas ir acīmredzams, ka visā pasaulē iestājas izglītības krīze. Nav pat zināms, kas mācīs mūsu pēcnācējus, jo arvien mazāk un mazāk vidusskolas absolventu vēlas apgūt šo profesiju, jo tā nav perspektīva un labi apmaksāta. Visi grib nodarboties ar biznesu, lai cik iespējams ātri varētu nopelnīt lielu naudas summu, lai vispār nebūtu jāstrādā. Dažas valstis jau cenšas piesaistīt jaunatni izglītības sfērai ar dažādu līdzekļu palīdzību, piemēram, nodrošināt ar lielām stipendijām un turpmāk ar labām darba algām.

Nākamā problēma ir vecāku nespēja nodrošināt savu bērnu ar skolai vajadzīgām lietām, kā piemēram, portfelis, burtnīcas, dažreiz pat apģērbs. Manuprāt, tā ir katastrofa, tomēr tā ir reālitāte. Katru gadu simtiem pirmklasnieku pavada.

1. septembri nevis skolā, bet mājās, sapņojot par to brīdi, kad arī viņiem būs gan klasesbiedri, gan mīļa skolotāja, gan savs skolas sols. Dažreiz pat vecāku materiālā nenodrošinātība nav galvenais cēlonis, kāpēc viņu bērns neiet uz skolu. Bieži ģimene dzīvo tādā vietā, kur skolas nav 40 km rādiusā. Vecākiem gluži vienkārši nav iespējas vest savu bērnu tik tālu katru dienu. Viņi arī nespēj pārcelties dzīvot citur, jo nevar atstāt savu saimniecību tāpēc, ka tā ir vienīgais ienākumu līdzeklis.

Diemžēl ir arī gadījumi, kad nevis pats bērns vai viņa vecāki kļūst par kavēkli ceļā uz zināšanām, par to kļūst pati valsts. Latvijas valdība ir tam piemērs.

2004. gadā tika pieņemta izglītības reforma, kura skāra tikai mazākumtautību vidusskolas. Tā nosaka proporciju 60 : 40, t.i., 60% no visiem mācību priekšmetiem ir jāpasniedzas latviešu valodā un 40% krievu valodā. Kā parādīja pētījums, tikai 45% skolu nodrošināja mācību grāmatas krievu valodā. Tas nozīmē, ka reforma nenotiek iepriekš noteiktajā proporcijā – 60 : 40, priekšmetu studēšanas procents dzimtajā valodā ir zemāks Tiek radīts šķērslis bērnu intelektuālās attīstības procesā– atbildēja – aizmirsa. Tikai daži skolēni ir gatavi mācīties latviešu valodā, jo vidējais latviešu valodas zināšanu vērtējums ir 6. Skolēniem, kuriem jau ir 7-9 stundas gandrīz katru dienu, ir jāapmeklē vēl konsultācijas, lai apgūtu priekšmetus latviešu valodā. Personīgi man nav saprotams, ko gribēja mūsu valdība pierādīt un sasniegt ar šīs reformas palīdzību…. Diemžēl mēs, skolēni, jau neko nevaram izmainīt.