Category: Izglītība

Olivers Kromvels. Anglijas vēsture (4. daļa)

Olivers Kromvels bija angļu karavadonis un politiķis, kurš dzimis 1599. gadā Hentingdonā Vidusanglijā. Viņa tēvs bija fermeris, bet pats viņš kļuva par muižnieku, ne visai bagātu. Kromvels kādu īsu laiku studēja Kembridžas universitātē, un jau agri nodevās puritānismam, pie tam pieslējās galējam, tā saucamam independentu virzienam, tas ir neatkarīgo baznīcas draudžu atbalstītājiem.

Independenti mācīja: pēc Kristus katrai draudzei ir garīgās lietas pašai sava augstākā tiesa, iesniegt apellācijas provinciālām vai nacionālām sinodēm – tas runā pretī svētiem rakstiem, tādā kārtā katra draudze ir patstāvīga vienība. Independenti noliedza prezbiteriāņu iekārtu tāpat kā angļu baznīcu un katolicismu. Viņu acīs pāvesta baznīca, bīskapāts un prezbiteriānisms – tikai trīs dažādi atkrišanas veidi. Garīdznieku kārtu viņi pilnīgi noliedza, tā kā visi ticīgie pēc independentu mācības ir vienlīdzīgi, tad independentu sapulcēs lūgšanas skaitīja un sprediķi teica tas, kas sevī juta vajadzīgo iedvesmu. Politikā independenti sliecās uz republiku.

Kromvels bija deputāts 1628. un 1629. gada parlamentos un piederēja pie opozīcijas tāpat kā viņa brālēns Hempdens. Laikmetā, kad karalis valdīja bez parlamenta un pēdējais bija atlaists, Kromvels nodevās ģimenes dzīvei, muižas saimniecībai, vietējās pārvaldes lietām, būdams cilvēks ar stingriem tikumiem, godīgs, neuzpērkams un lietišķs, viņš ieguva lielu uzticību apkaimē. Kromvelu ievēlēja īsajā un ilgajā parlamentā. Bet prezbiteriāņu opozīcija viņu maz valdzināja, tā viņam likās pārāk mērena, toties viņš saslējās un pilnīgi pārvērtās pilsoņu karam sākoties.

Kromvels un visi, kas viņam līdzinājās, bija noskaņoti Vecās Derības praviešu garā. Viņam karš pret Dievam nepatīkamu karali bija jaunas ēras sākums, Dieva valstības nodrošināšana zemes virsū, sevi viņi uzskatīja par izvēlētiem Dieva ieročiem. Viņiem likās, ka viņi ir „jaunās dzīves paraugs”: viņu ideāls bija – būt cīnītājiem, bezbailīgiem, dievbijīgiem, tīriem savos tikumos. Kromvels uztvēra Hempdena ideju sastādīt karaspēku no dievbijīgiem brīvprātīgiem kareivjiem, izlietodams savus personīgos un ziedotos līdzekļus, viņš savāca 4 kirasiera pulkus, kuros uzņēma vienīgi šādus, sajūsmas pilnus, independentus. Kromvels pats uzņēmās šo pulku vadību.

Olivera Kromvela kareivji krasi atšķīrās no to laiku pārējiem karotājiem. Parasti uz vervētāju uzsaukumiem atsaucās visnabadzīgākie, visnemierīgākie, darba nespējīgie ļaudis. Kromvela ļaudis turpretī piederēja pie turīgās šķiras, dzīvoja uz vietas un bija darbīgi cilvēki, jomeni, fermeri, amatnieki un tirgotāji, viņus nedzina trūkums un nevilināja kara laupījums, viņiem bija sava goda apziņa.

Šajos karapulkos, kas jau tā bija apvaldīti un mēreni, Kromvels ieveda stingru disciplīnu, aizliedza dievoties un zvērēt, nometnē dziedāja tikai garīgas dziesmas. Kromvels ieveda sevišķi niknu uzbrukuma veidu, uzbrukumu slēgtās rindās, šīs slēgtās rindas tas vērsa pret ķēniņa labāko armijas daļu.

Pēc Čarlza I nāves, kur Kromvels bija viens no trim, kurš parakstīja nāves spriedumu karalim, Kromvels sāka dominēt valsts politikā. Pēc viņa nāves Anglija kļuva par republiku. Anglijas revolūcijas laikā viņš izvirzījās par vienu no militārajiem līderiem un iekaroja Skotiju un Īriju, nokļūstot tām Anglijas pārvaldībā.

Izglītības problēmas

metamais kauliņš

Gadsimtu pēc gadsimta izglītības līmenis krītas ar diezgan lielu ātrumu. Kāpēc tas tā notiek? Vai šodien izglītība nav tik svarīga kā agrāk? Kāpēc 18. gadsimtā cilvēki varēja aiziet no mājas, lai iegūtu zināšanas (es runāju par M.V. Lomonosovu un citiem)? Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka mūsdienās apmērām 50 no 1000 cilvēkiem veiktu tādu pat rīcību. Godīgi sakot, man ir īstas bailes ne tikai par savu nākamo bērnu, bet pat par mūsu cilvēci!

Kad es runāju par izglītības līmeni, es nedomāju daktera vai kandidāta pakāpi. Izglītotam cilvēkam ir vismaz jārunā un gramatiski pareizi jāraksta, jāprot izvēlēties piemērotus vārdus, lai varētu skaidri izteikties. Šodien taču ir tādi cilvēki, kuri pat neprot pareizi rakstīt savu vārdu, kuri nevar parādīt valsti, kurā viņi dzīvo, pasaules kartē un kuri nav izlasījuši nevienu grāmatu! Varbūt tas nebūtu tik nepieņemami, ja viņi ar to vismaz nelepotos.

Tas ir acīmredzams, ka visā pasaulē iestājas izglītības krīze. Nav pat zināms, kas mācīs mūsu pēcnācējus, jo arvien mazāk un mazāk vidusskolas absolventu vēlas apgūt šo profesiju, jo tā nav perspektīva un labi apmaksāta. Visi grib nodarboties ar biznesu, lai cik iespējams ātri varētu nopelnīt lielu naudas summu, lai vispār nebūtu jāstrādā. Dažas valstis jau cenšas piesaistīt jaunatni izglītības sfērai ar dažādu līdzekļu palīdzību, piemēram, nodrošināt ar lielām stipendijām un turpmāk ar labām darba algām.

Nākamā problēma ir vecāku nespēja nodrošināt savu bērnu ar skolai vajadzīgām lietām, kā piemēram, portfelis, burtnīcas, dažreiz pat apģērbs. Manuprāt, tā ir katastrofa, tomēr tā ir reālitāte. Katru gadu simtiem pirmklasnieku pavada.

1. septembri nevis skolā, bet mājās, sapņojot par to brīdi, kad arī viņiem būs gan klasesbiedri, gan mīļa skolotāja, gan savs skolas sols. Dažreiz pat vecāku materiālā nenodrošinātība nav galvenais cēlonis, kāpēc viņu bērns neiet uz skolu. Bieži ģimene dzīvo tādā vietā, kur skolas nav 40 km rādiusā. Vecākiem gluži vienkārši nav iespējas vest savu bērnu tik tālu katru dienu. Viņi arī nespēj pārcelties dzīvot citur, jo nevar atstāt savu saimniecību tāpēc, ka tā ir vienīgais ienākumu līdzeklis.

Diemžēl ir arī gadījumi, kad nevis pats bērns vai viņa vecāki kļūst par kavēkli ceļā uz zināšanām, par to kļūst pati valsts. Latvijas valdība ir tam piemērs.

2004. gadā tika pieņemta izglītības reforma, kura skāra tikai mazākumtautību vidusskolas. Tā nosaka proporciju 60 : 40, t.i., 60% no visiem mācību priekšmetiem ir jāpasniedzas latviešu valodā un 40% krievu valodā. Kā parādīja pētījums, tikai 45% skolu nodrošināja mācību grāmatas krievu valodā. Tas nozīmē, ka reforma nenotiek iepriekš noteiktajā proporcijā – 60 : 40, priekšmetu studēšanas procents dzimtajā valodā ir zemāks Tiek radīts šķērslis bērnu intelektuālās attīstības procesā– atbildēja – aizmirsa. Tikai daži skolēni ir gatavi mācīties latviešu valodā, jo vidējais latviešu valodas zināšanu vērtējums ir 6. Skolēniem, kuriem jau ir 7-9 stundas gandrīz katru dienu, ir jāapmeklē vēl konsultācijas, lai apgūtu priekšmetus latviešu valodā. Personīgi man nav saprotams, ko gribēja mūsu valdība pierādīt un sasniegt ar šīs reformas palīdzību…. Diemžēl mēs, skolēni, jau neko nevaram izmainīt.