Rotaslietas ir daudz vairāk nekā tikai estētikas jautājums. Izvēloties noteiktu veidu rotaslietas, tiek sniegti paziņojumi par savu bagātību, sociālo statusu vai reliģisko pārliecību. . Tā caurauž visas dzīves jomas un ietekmē valsts varu, politiku, zinātni, priekšstatus par pasauli un cilvēku ikdienu. Cilvēkiem ir tendence izskaidrot savus pasaulīgos panākumus kā dievu atlīdzību izpatīkot tiem. Skaistumā ir vairāk nepareiza, nekā pareiza. Ēģiptē skaistums tika izmantots gan kā labais, gan kā skaistais. Sakarā ar karsto un sauso klimatu lielākā daļa apģērbu bija vienkārši un viegli, tāpēc rotaslietas ļāva parādīt savu bagātību un statusu, kā arī pasargāt sevi no ļaunajiem gariem. Valkājot rotājumus, tas bija veids, kā uzlabot savu pievilcību gan cilvēku, gan dievu acīs. Senie ēģiptieši ļoti novērtēja personīgo rotāšanu, rotaslietas nēsāja gan sievietes, gan vīrieši, kā arī visas sociālās grupas. Parastajiem ēģiptiešiem rotaslietas palīdzēja aizsargāties pret slimībām un sliktu laimi, vai līdzeklis kā pārspēt savu kaimiņu vai iegūt savu mūža mīlestību. Tie nēsāja dažādas rotaslietas – amuletus, kaklarotas, kulonus, rokassprādzes, gredzenus, galvas rotas, potīšu rotas.

Rotaslietas un citus juvelierizstrādājumus meklējiet juvelieizstrādājumu interneta veikalā Gredzentins.lv.

Juvelierizstrādājumos sastopamo motīvu klāstā ietilpa dievu un dieviešu tēli, hieroglifiski simboli, putni, dzīvnieki un kukaiņi. Katram simboliskajam atveidam bija ļoti liela loma seno ēģiptiešu mitoloģijā. Senās Ēģiptes modes tēla pastāvēšanas vēsturē rotaslietas ieņēma galveno vietu tērpa koptēla izteiksmībā, kontrastu principa uzsvēršanā, kārtu hierarhijas apzīmēšanā un nozīmīgo simbolisko atveidu atspoguļošanā. Tieši rotaslietas Senās Ēģiptes modes tēla mākslinieciskajā risinājumā neviļus izvirzīja šo seno civilizāciju par stilistiski savdabīgo tērpa radītāju. Un tad izveidojās tieši tas mistiski suģestējošais un pat vēl līdz galam neizskaidrojamais tēls, kurš vienlaikus radīja pārsteidzošu formas vienkāršības un dekora krāšņuma sintēzi.

Var rasties jautājums: kādā veidā cilvēki mēģināja apturēt epidēmijas izplatīšanu? Kaut arī krievu gripa kā pandēmija sākas 1889. gadā, Krievijas Impērijas robežās periodiski gripas uzliesmojumi tika novēroti kopš 19. gadsimta 40. gadiem. Tiek pieļauts, ka Krievijas Impērijas rajonos, kur bija konstatēti gripas uzliesmojumi, bija ieviesta karantīna vai pašizolācija (nav zināms, piespiedu vai brīvprātīga). Tāds secinājums tika izdarīts, pamatojoties uz krievu rakstnieka Mihaila Saltikova-Ščedrina (Салтыков-Щедрин; 1826-1889) vēstulēm. Vienā no tām viņš savam draugam Panteļējevam 1887. gada 11. oktobrī bija rakstījis: “Augsti godātais Longins Fjodorovičs. Kur Jūs pazudāt? Vai gripa joprojām tur Jūs aiz atslēgas? Lūdzu apciemojiet, ja gripa jau pāri. Es pats nez kur saaukstējos un knapi elpoju”. Pats Saltikovs-Ščedrins nomira 1889. gadā insulta dēļ, kuru, domājams, izraisīja sarežģījumi pēc gripas.

Pandēmijai bija 3 viļņi un tā ilga 3 gadus, līdz 1892. gadam. Taču svarīgi ir pieminēt, ka kaut arī pandēmija beidzās 1892. gadā, gripas saslimšanas gadījumi bija reģistrēti vēl 1893.-1894. gadu ziemā un 1895. gada sākumā. Pēc oficiāliem datiem Krievijas Impērijā gripas saslimšanas gadījumi tika reģistrēti līdz pat 1900. gadam. Pandēmijas laikā dažādās valstīs saslima aptuveni no 25% līdz 50% iedzīvotāju. 19. gadsimta Krievu gripas pandēmijas svarīga īpašība bija tāda, ka pēc tās nobeiguma mainījās gripas epidēmiskā procesa raksturs: visur saglabājas paaugstināta saslimstība. Tā bija drausmīgākā 19. gadsimta epidēmija, kuras dēļ nomira pēc dažādiem avotiem no 750,000 līdz 1,300,000 cilvēku.

No visa augstāk minēta var droši secināt, ka 19. gadsimta krievu gripas pandēmija atstāja savu nospiedumu medicīnas vēsturē. Tajā laikā ārsti un pētnieki būtiski paplašināja savas zināšanas par gripozām slimībām. Tāpat ir grūti iedomāties, ka pirms 130 gadiem cilvēki spēja ievērot bāzes drošības pasākumus, ko pat mūsdienās daudzi cilvēki izdarīt nespēj. Mūsdienās gripa joprojām ir nopietna infekciozā slimība, kuras dēļ katru gadu iet bojā no 290,000 līdz 650,000 cilvēku. Protams, pateicoties medicīnas attīstībai, jau vairāk nekā 60 gadus tiek izmantotas vakcīnas pret gripu. Tomēr jāatceras, ka vakcīnas ir tikai profilakses veids. Cilvēkiem vienmēr jāapzinās, ka situācijās ar šāda veida slimībām katrs pats ir atbildīgs par savu veselību.

Uzbrukdams Eseksam, karalis bija piegājis tuvu galvaspilsētai, lai gan viņam neizdevās ieņemt Londonu, viņš vismaz ierīkoja ziemas mitekļus tās tuvumā, Oksfordā 1642. gadā. Šai brīdī ieradās ķēniņiene no Holandes ar pastiprinājumiem un naudas subsīdijām. Pēc tam karalis ieņēma Bristoli, toreizējās Anglijas otro pilsētu. Viss tas iedarbojās uz londoniešiem: pacēlās balsis par to, lai samierinātos ar karali.

Parlaments ir spiests reorganizēt armiju, kas zaudējusi vairākas kaujas, un iecelt par tās vadoņiem karavīrus, nevis parlamenta locekļus. Demokrātu lēģerī ņem virsroku galējie radikāņi t.s. independenti, demokrātijas fanātiķi, kas sludina visu kārtu līdzību, un noliedz garīdznieku vajadzību.

Par independentu vadoni paliek Olivers Kromvels, cilvēks, kam dota dzelzs enerģija, tēraudcieta griba un ģeniālas valstsvīra dāvanas. Viņš kļūst par independentu galvu, salasa Austrum-Anglijā 1000 brašus brīvzemnieku jaunekļus, saformē no tiem jātnieku pulku, ieved viņu starpā dzelzs disciplīnu un metas cīņā. Kromvela jātnieki gūst tādus panākumus, ka viņu pulkvedis drīz iegūst ģenerāļa godu.

Parlamenta piekritēju vairāk nāk visa Ziemeļ-Anglija. Independenti uzskata sevi par Dieva izredzētiem. Fanātisms un stingrā disciplīna padara armiju par ļoti bīstamu pretinieci. Viņi noraida visus kompromisus un nepazīst žēlastības pret pretiniekiem. 1645. g. Kromvels izcīna lielu uzvaru pār karaļa kara pulkiem un uzvarētāja rokās krīt dokumentāriski pierādījumi, ka karalis gribējis aicināt uz Angliju cīņai pret viņa pavalsniekiem ārzemnieku kara pulkus. t.i. izdarījis valsts nodevību.

Čārlzs I lūko izlauzties uz ziemeļiem, lai savienotos ar skotu rojālistiem, bet parlamenta karapulki tam aizkrusto ceļu un piespiež atkāpties uz Oksfordu, īru palīdzība nenāk, un karalis ir spiests atdoties skotu puritāņu armijas rokās.

Parlaments, piedāvā mieru, ja karalis apsolīsies neaizstāvēt anglikāņu bīskapus un atteiksies uz 20 gadiem no milicijas virsvadoņa tiesībām. Karalis atsakās to darīt, un skoti viņu izdod Anglijas parlamentam, kas patlaban sanācis naidā ar savu armiju, nespēdams tai izmaksāt algas, parlaments nevēlas uzlikt jaunus nodokļus, lai gūtu līdzekļus algu izmaksai, jo baidās zaudēt tautas simpātijas. Parlamentu reizē māc bailes, ka armija var pati uz savu roku izlīgt ar Čārlzu. Parlamenta partijas starpā jau sen sākušās nesaskaņas, un prezbiteriāņiem ir nesaskaņas ar independentiem, pie kuriem pieder Kromvels un armijas vairākums. Parlaments izraida no sava vidus independentu deputātus, kas bēg pie kareivjiem un armija sāk atklāti žēloties, ka parlamenta majoritātes vadoņi esot kara vīriem naidīgi.

Armija maršē, un Londonu un parlamenta vairākuma vadoņi bēg uz kontinentu. Parlamenta iespaids valstī tomēr ir tik liels, ka independenti meklē sev sabiedrotos un uzsāk sarunas ar karali. Kromvels piedāvā karalim mieru uz sekojošiem noteikumiem. Parlamentam jāsanāk ik pēc 2 gadiem, ministri jāizraugās karalim ar parlamenta piekrišanu un ticības strīdu izbeigšanas dēļ jāpasludina ticības brīvība.

Čārlzs I joprojām turas pie savas vecās politikas: atklāti izliekas par independentu draugu, bet slepeni cenšas pret viņiem intriģēt un sauc uz jaunu cīņu savus sabiedrotos. Uz ārzemēm izceļojošie rojālisti sāk atgriezties atpakaļ, sākas karaļu piekritēju dumpis, skoti atkal iebrūk Ziemeļ-Anglijā.

Pilsoņu karā pirmo reizi parādījās vienveidīgs apģērbs, kamēr agrāk kareivji ģērbās raibi, kā iznāca, un no pretinieka atšķīrās ar kaut kādu zīmi, piemēram, baltu rokas saiti vai arī ar zaļu zaru u.t.t. Hempdenieši visi bija tērpušies zaļos svārkos, vēlāk Kromvela armijas kareivju apģērbs bija sarkanā krāsā.