Category: Vēsture

Anglijas vēsture 1642.-1647. gads (2. daļa)

Uzbrukdams Eseksam, karalis bija piegājis tuvu galvaspilsētai, lai gan viņam neizdevās ieņemt Londonu, viņš vismaz ierīkoja ziemas mitekļus tās tuvumā, Oksfordā 1642. gadā. Šai brīdī ieradās ķēniņiene no Holandes ar pastiprinājumiem un naudas subsīdijām. Pēc tam karalis ieņēma Bristoli, toreizējās Anglijas otro pilsētu. Viss tas iedarbojās uz londoniešiem: pacēlās balsis par to, lai samierinātos ar karali.

Parlaments ir spiests reorganizēt armiju, kas zaudējusi vairākas kaujas, un iecelt par tās vadoņiem karavīrus, nevis parlamenta locekļus. Demokrātu lēģerī ņem virsroku galējie radikāņi t.s. independenti, demokrātijas fanātiķi, kas sludina visu kārtu līdzību, un noliedz garīdznieku vajadzību.

Par independentu vadoni paliek Olivers Kromvels, cilvēks, kam dota dzelzs enerģija, tēraudcieta griba un ģeniālas valstsvīra dāvanas. Viņš kļūst par independentu galvu, salasa Austrum-Anglijā 1000 brašus brīvzemnieku jaunekļus, saformē no tiem jātnieku pulku, ieved viņu starpā dzelzs disciplīnu un metas cīņā. Kromvela jātnieki gūst tādus panākumus, ka viņu pulkvedis drīz iegūst ģenerāļa godu.

Parlamenta piekritēju vairāk nāk visa Ziemeļ-Anglija. Independenti uzskata sevi par Dieva izredzētiem. Fanātisms un stingrā disciplīna padara armiju par ļoti bīstamu pretinieci. Viņi noraida visus kompromisus un nepazīst žēlastības pret pretiniekiem. 1645. g. Kromvels izcīna lielu uzvaru pār karaļa kara pulkiem un uzvarētāja rokās krīt dokumentāriski pierādījumi, ka karalis gribējis aicināt uz Angliju cīņai pret viņa pavalsniekiem ārzemnieku kara pulkus. t.i. izdarījis valsts nodevību.

Čārlzs I lūko izlauzties uz ziemeļiem, lai savienotos ar skotu rojālistiem, bet parlamenta karapulki tam aizkrusto ceļu un piespiež atkāpties uz Oksfordu, īru palīdzība nenāk, un karalis ir spiests atdoties skotu puritāņu armijas rokās.

Parlaments, piedāvā mieru, ja karalis apsolīsies neaizstāvēt anglikāņu bīskapus un atteiksies uz 20 gadiem no milicijas virsvadoņa tiesībām. Karalis atsakās to darīt, un skoti viņu izdod Anglijas parlamentam, kas patlaban sanācis naidā ar savu armiju, nespēdams tai izmaksāt algas, parlaments nevēlas uzlikt jaunus nodokļus, lai gūtu līdzekļus algu izmaksai, jo baidās zaudēt tautas simpātijas. Parlamentu reizē māc bailes, ka armija var pati uz savu roku izlīgt ar Čārlzu. Parlamenta partijas starpā jau sen sākušās nesaskaņas, un prezbiteriāņiem ir nesaskaņas ar independentiem, pie kuriem pieder Kromvels un armijas vairākums. Parlaments izraida no sava vidus independentu deputātus, kas bēg pie kareivjiem un armija sāk atklāti žēloties, ka parlamenta majoritātes vadoņi esot kara vīriem naidīgi.

Armija maršē, un Londonu un parlamenta vairākuma vadoņi bēg uz kontinentu. Parlamenta iespaids valstī tomēr ir tik liels, ka independenti meklē sev sabiedrotos un uzsāk sarunas ar karali. Kromvels piedāvā karalim mieru uz sekojošiem noteikumiem. Parlamentam jāsanāk ik pēc 2 gadiem, ministri jāizraugās karalim ar parlamenta piekrišanu un ticības strīdu izbeigšanas dēļ jāpasludina ticības brīvība.

Čārlzs I joprojām turas pie savas vecās politikas: atklāti izliekas par independentu draugu, bet slepeni cenšas pret viņiem intriģēt un sauc uz jaunu cīņu savus sabiedrotos. Uz ārzemēm izceļojošie rojālisti sāk atgriezties atpakaļ, sākas karaļu piekritēju dumpis, skoti atkal iebrūk Ziemeļ-Anglijā.

Pilsoņu karā pirmo reizi parādījās vienveidīgs apģērbs, kamēr agrāk kareivji ģērbās raibi, kā iznāca, un no pretinieka atšķīrās ar kaut kādu zīmi, piemēram, baltu rokas saiti vai arī ar zaļu zaru u.t.t. Hempdenieši visi bija tērpušies zaļos svārkos, vēlāk Kromvela armijas kareivju apģērbs bija sarkanā krāsā.