Gadsimtu pēc gadsimta izglītības līmenis krītas ar diezgan lielu ātrumu. Kāpēc tas tā notiek? Vai šodien izglītība nav tik svarīga kā agrāk? Kāpēc 18. gadsimtā cilvēki varēja aiziet no mājas, lai iegūtu zināšanas (es runāju par M.V. Lomonosovu un citiem)? Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka mūsdienās apmērām 50 no 1000 cilvēkiem veiktu tādu pat rīcību. Godīgi sakot, man ir īstas bailes ne tikai par savu nākamo bērnu, bet pat par mūsu cilvēci!
Kad es runāju par izglītības līmeni, es nedomāju daktera vai kandidāta pakāpi. Izglītotam cilvēkam ir vismaz jārunā un gramatiski pareizi jāraksta, jāprot izvēlēties piemērotus vārdus, lai varētu skaidri izteikties. Šodien taču ir tādi cilvēki, kuri pat neprot pareizi rakstīt savu vārdu, kuri nevar parādīt valsti, kurā viņi dzīvo, pasaules kartē un kuri nav izlasījuši nevienu grāmatu! Varbūt tas nebūtu tik nepieņemami, ja viņi ar to vismaz nelepotos.
Tas ir acīmredzams, ka visā pasaulē iestājas izglītības krīze. Nav pat zināms, kas mācīs mūsu pēcnācējus, jo arvien mazāk un mazāk vidusskolas absolventu vēlas apgūt šo profesiju, jo tā nav perspektīva un labi apmaksāta. Visi grib nodarboties ar biznesu, lai cik iespējams ātri varētu nopelnīt lielu naudas summu, lai vispār nebūtu jāstrādā. Dažas valstis jau cenšas piesaistīt jaunatni izglītības sfērai ar dažādu līdzekļu palīdzību, piemēram, nodrošināt ar lielām stipendijām un turpmāk ar labām darba algām.
Nākamā problēma ir vecāku nespēja nodrošināt savu bērnu ar skolai vajadzīgām lietām, kā piemēram, portfelis, burtnīcas, dažreiz pat apģērbs. Manuprāt, tā ir katastrofa, tomēr tā ir reālitāte. Katru gadu simtiem pirmklasnieku pavada.
1. septembri nevis skolā, bet mājās, sapņojot par to brīdi, kad arī viņiem būs gan klasesbiedri, gan mīļa skolotāja, gan savs skolas sols. Dažreiz pat vecāku materiālā nenodrošinātība nav galvenais cēlonis, kāpēc viņu bērns neiet uz skolu. Bieži ģimene dzīvo tādā vietā, kur skolas nav 40 km rādiusā. Vecākiem gluži vienkārši nav iespējas vest savu bērnu tik tālu katru dienu. Viņi arī nespēj pārcelties dzīvot citur, jo nevar atstāt savu saimniecību tāpēc, ka tā ir vienīgais ienākumu līdzeklis.
Diemžēl ir arī gadījumi, kad nevis pats bērns vai viņa vecāki kļūst par kavēkli ceļā uz zināšanām, par to kļūst pati valsts. Latvijas valdība ir tam piemērs.
2004. gadā tika pieņemta izglītības reforma, kura skāra tikai mazākumtautību vidusskolas. Tā nosaka proporciju 60 : 40, t.i., 60% no visiem mācību priekšmetiem ir jāpasniedzas latviešu valodā un 40% krievu valodā. Kā parādīja pētījums, tikai 45% skolu nodrošināja mācību grāmatas krievu valodā. Tas nozīmē, ka reforma nenotiek iepriekš noteiktajā proporcijā – 60 : 40, priekšmetu studēšanas procents dzimtajā valodā ir zemāks Tiek radīts šķērslis bērnu intelektuālās attīstības procesā– atbildēja – aizmirsa. Tikai daži skolēni ir gatavi mācīties latviešu valodā, jo vidējais latviešu valodas zināšanu vērtējums ir 6. Skolēniem, kuriem jau ir 7-9 stundas gandrīz katru dienu, ir jāapmeklē vēl konsultācijas, lai apgūtu priekšmetus latviešu valodā. Personīgi man nav saprotams, ko gribēja mūsu valdība pierādīt un sasniegt ar šīs reformas palīdzību…. Diemžēl mēs, skolēni, jau neko nevaram izmainīt.