Lai iegūtu vārdu skolotājs Senajā Ķīnā , bija jākļūst par meistaru kādā jomā, jāpārvalda kāda māksla, lai citi nāktu ar lūgumu iegūt prasmes. Konfūcijs tātad oficiāli sevi varēja dēvēt par skolotāju tikai vecumdienās, kad pie viņa ieradās Lu valsts ļaudis, jo uzskatīja, ka Konfūcija zināšanas var palīdzēt valdības darbībai. Konfūcijs uzskatīja, ka izglītībai jābūt vienai no pamata tiesībām , neatkarīgi no sociālā statusa sabiedrībā. Uz skolu dodoties, bija jāievēro zināmas formalitātes, proti, skolēni drīkstēja skolotājam piešķirt tikai mazu atalgojumu, kā piemēru minot žāvētas gaļas gabalu. Rituālos piedaloties skolēniem vajadzēja oficiāli atzīt Konfūciju par savu skolotāju. Kad šie noteikumi tika ievēroti, izzuda sociālās atšķirības starp augstmaņiem un zemniekiem, jo visi bija vienlīdzīgi skolēni. Viena no Konfūcija mācības centrālajām tēmām ir prasme sākumā izkopt savu morālo raksturu, lai pēc tam varētu nodibināt varētu nodibināt morāli taisnīgu valsti, kas sekmētu Lielās harmonijas izveidošanos zem debesīm.
Starp Konfūciju un skolēniem notika brīva diskusija. To pierāda arī grāmata “The Analects”, kas ir kā mācekļu un skolotāja dialogu krājums. No šī var secināt, ka konfūcisms liek uzsvaru uz morāles praktisko attīstību, lai mainītu cilvēku izturēšanos. Viena no Konfūcija paustajām domām vēsta: “Gandrīz vienmēr var kļūt par labu cilvēku , ja izturas ar citiem tā ,kā māca Konfūcijs.” Konfūcija domas guva popularitāti, jo tās bija saprotamas, izteiktas vienkāršā valodā un mācīja, kā būt labam cilvēkam. Viņa dzīves laikā personīgās runas prasmes, mācības morālais spēks ietekmēja cilvēkus, kuri atradās patiesības meklējumos. Tikmēr paša skolotāja mērķis bija pulcēt ap sevi arvien vairāk skolēnu. Pastāv uzskats, ka bijuši 72 mācekļi, kas Konfūcijam bijuši ļoti tuvi, un vairāk nekā 3000 patstāvīgo sekotāju , kas bija ievērojams skaitlis. Šie sekotāji kļuva elitāri, izglītoti visās dzīves jomās. Šie cilvēki izplatīja ideālu, ka galu galā pasaule atgriezīsies Ren valstī. Ren bija tikums konfūcismā, kas apzīmē tikumīga cilvēka dzīves kvalitāti. Tas iekļauj tikai visa pareizā redzēšanu, labā dzirdēšanu un zināmā un saprastā darīšanu. Tas ir viens no konfūcisma ideāliem . Šo sapni par Ren stāvokļa atgriešanu pasaulē Konfūcijs ieguva, kad 497.g.p.m.ē. uzkāpa Tai kalnā, kas tiek uzskatīts par Ķīnas vēsturē un kultūrā nozīmīgāko kalnu, jo tieši tur tika veikti rituāli, lai savienotu debesis ar zemi.
Anoina Dzjiņa raksta: “Taču audzēkņi apzinājās, ka, esot kopā ar Konfūciju, viņi mainās: viņi bija labāk sagatavoti dienestam pārvaldē un politiskās dzīves vētrām un – kas vēl būtiskāk – izkopa iekšējo pasauli un padarīja skaidrāku spēju novērtēt. Tieši to Konfūcijs arī gribēja – iedvesmot savus jaunos biedrus kļūt stiprākiem, attapīgākiem un domājošākiem nekā kopīgā ceļojuma sākumā. Viņš nekad nepagura mācīt – ja mācīšanu saprata kā izglītošanu un izskaidrošanu. Tomēr Konfūcijs nedomāja, ka to būtu iespējams – vai vajadzētu – nosaukt par profesiju.”