Olivers Kromvels bija angļu karavadonis un politiķis, kurš dzimis 1599. gadā Hentingdonā Vidusanglijā. Viņa tēvs bija fermeris, bet pats viņš kļuva par muižnieku, ne visai bagātu. Kromvels kādu īsu laiku studēja Kembridžas universitātē, un jau agri nodevās puritānismam, pie tam pieslējās galējam, tā saucamam independentu virzienam, tas ir neatkarīgo baznīcas draudžu atbalstītājiem.
Independenti mācīja: pēc Kristus katrai draudzei ir garīgās lietas pašai sava augstākā tiesa, iesniegt apellācijas provinciālām vai nacionālām sinodēm – tas runā pretī svētiem rakstiem, tādā kārtā katra draudze ir patstāvīga vienība. Independenti noliedza prezbiteriāņu iekārtu tāpat kā angļu baznīcu un katolicismu. Viņu acīs pāvesta baznīca, bīskapāts un prezbiteriānisms – tikai trīs dažādi atkrišanas veidi. Garīdznieku kārtu viņi pilnīgi noliedza, tā kā visi ticīgie pēc independentu mācības ir vienlīdzīgi, tad independentu sapulcēs lūgšanas skaitīja un sprediķi teica tas, kas sevī juta vajadzīgo iedvesmu. Politikā independenti sliecās uz republiku.
Kromvels bija deputāts 1628. un 1629. gada parlamentos un piederēja pie opozīcijas tāpat kā viņa brālēns Hempdens. Laikmetā, kad karalis valdīja bez parlamenta un pēdējais bija atlaists, Kromvels nodevās ģimenes dzīvei, muižas saimniecībai, vietējās pārvaldes lietām, būdams cilvēks ar stingriem tikumiem, godīgs, neuzpērkams un lietišķs, viņš ieguva lielu uzticību apkaimē. Kromvelu ievēlēja īsajā un ilgajā parlamentā. Bet prezbiteriāņu opozīcija viņu maz valdzināja, tā viņam likās pārāk mērena, toties viņš saslējās un pilnīgi pārvērtās pilsoņu karam sākoties.
Kromvels un visi, kas viņam līdzinājās, bija noskaņoti Vecās Derības praviešu garā. Viņam karš pret Dievam nepatīkamu karali bija jaunas ēras sākums, Dieva valstības nodrošināšana zemes virsū, sevi viņi uzskatīja par izvēlētiem Dieva ieročiem. Viņiem likās, ka viņi ir „jaunās dzīves paraugs”: viņu ideāls bija – būt cīnītājiem, bezbailīgiem, dievbijīgiem, tīriem savos tikumos. Kromvels uztvēra Hempdena ideju sastādīt karaspēku no dievbijīgiem brīvprātīgiem kareivjiem, izlietodams savus personīgos un ziedotos līdzekļus, viņš savāca 4 kirasiera pulkus, kuros uzņēma vienīgi šādus, sajūsmas pilnus, independentus. Kromvels pats uzņēmās šo pulku vadību.
Olivera Kromvela kareivji krasi atšķīrās no to laiku pārējiem karotājiem. Parasti uz vervētāju uzsaukumiem atsaucās visnabadzīgākie, visnemierīgākie, darba nespējīgie ļaudis. Kromvela ļaudis turpretī piederēja pie turīgās šķiras, dzīvoja uz vietas un bija darbīgi cilvēki, jomeni, fermeri, amatnieki un tirgotāji, viņus nedzina trūkums un nevilināja kara laupījums, viņiem bija sava goda apziņa.
Šajos karapulkos, kas jau tā bija apvaldīti un mēreni, Kromvels ieveda stingru disciplīnu, aizliedza dievoties un zvērēt, nometnē dziedāja tikai garīgas dziesmas. Kromvels ieveda sevišķi niknu uzbrukuma veidu, uzbrukumu slēgtās rindās, šīs slēgtās rindas tas vērsa pret ķēniņa labāko armijas daļu.
Pēc Čarlza I nāves, kur Kromvels bija viens no trim, kurš parakstīja nāves spriedumu karalim, Kromvels sāka dominēt valsts politikā. Pēc viņa nāves Anglija kļuva par republiku. Anglijas revolūcijas laikā viņš izvirzījās par vienu no militārajiem līderiem un iekaroja Skotiju un Īriju, nokļūstot tām Anglijas pārvaldībā.