Anglijā sākas pilsoņu karš starp rojālistiem un parlamenta piekritējiem – demokrātiskajiem puritāņiem, kurus viņu īsi apcirpto matu dēļ to pretinieki dēvē par „apaļgalvjiem”. Parlamentu armiju komandē Roberts Esekss, bet viņa karavīriem sākumā trūkst vajadzīgā kaujas spara un izturības. Karalis Čārlzs I izvēlas par savu atbalsta punktu Oksfordu, parlaments joprojām notur savas sēdes Londonā.
Skoti solās nākt Anglijas parlamentam talkā, ja tas ievedīšot savā zemē prezbitēriāņu baznīcas iekārtu. Parlaments to arī dara un tādā kārtā abās kaimiņvalstīs Anglijā un Skotijā nodibinās vienota puritāņu fronte. Karalis savukārt cer, ka viņu atbalstīs katoļticīgā Īrija.
Pirms noslēdza angļu un skotu parlamentu līgumu, tā kā Londonā bija galvenokārt tikai prezbiteriāņu deputāti, viņiem viegli nācās sarunāties ar skotu sektantiem. Apvienība vērsās pret katoļiem un anglikāņiem, nolēma – Anglijā jālikvidē bīskapa baznīca un jāieved prezbiteriāņu iekārta, līdzīga tai, kāda bija skotiem. Baznīcas reformai gāja līdztekus lielas konfiskācijas, agrāko garīdzniecību padzina no līdzšinējām ienesīgām vietām, plaši īpašumi, kas līdz šim bija piederējuši bīskapiem un kapituliem, tika ieskaitīti vai nu valsts kasē, vai arī tika atdāvināti vai pārdoti publiskā izsolē. Monarhistiem uzlika nesamērīgus soda maksājumus, visiem muižniekiem, kas bija piebiedrojušies ķēniņam, konfiscēja visus īpašumus. Pēc tam, kad apvienība bija nodibinājusies, Pims nomira, bet darbs bija padarīts un palika spēkā, līdz ar to karalim bija dots smags trieciens, jo tagad vairs nevarēja atbalstīties uz Skotiju.
Pirmajā gadā vairāk veicās karalim Čārlzam I, jo parlamenta aizstāvjiem ir slikti apmācīts bruņotais spēks. Jātnieku sadursmēs karalim vienmēr bija pārsvars. Parlaments balstījās uz dienvidus provincēm, kas bija biežāk apdzīvotas un kulturālākas, uz Londonas un uz piejūras punktiem. Par parlamentu stāvēja vidusšķiras: pilsētnieki, džentri, t.i. sīkā muižniecība, jomeņi, t.i. sīki zemnieku tipa zemes īpašnieki. Parlamentu atbalstīja arī flote, un tas vispārīgi pārvaldīja galvenās jūras satiksmes līnijas. Parlamentam bija daudz vairāk naudas līdzekļu, tas saņēma nodokļus, kamēr ķēniņš bija atkarīgs no labprātīgiem ziedojumiem.