Anglijas revolūcijas cēloņi vēl arvien tiek apspriesti. Daudzi uzskata, ka lielākais cēlonis bija reliģija, kamēr citi domā par suverenitāti, nacionālismu un valdīšanu. Lai gan vēsturnieki joprojām nepiekrīt tam, daudzu vienprātība ir tāda, ka reliģija ir galvenais faktors un politika nāk kā otrais.
No 1625.-1629. gadam Čārlzam I bija daudz konflikti ar parlamentu, bet nauda un reliģija bija galvenie faktori konfliktiem. 1629. gadā viņš aizliedza Parlamentam satikties, un Parlamenta dalībnieki tika izslēgti 11 gadus. Lai nopelnītu naudu karalim, bagātajiem iedzīvotājiem lika pirkt statusu, un ja viņi atteicās, tad tiem lika maksāt sodu, kas maksāja tikpat cik statuss. Starp Čārlzu I un ietekmīgajiem vīriem radās problēma, kas pārvērtās lielā konfliktā starp abām pusēm.
Būtisku nozīmi ieņēma reliģija, radot konfliktus. Skotijas un Īrijas sacelšanās galvenokārt notika reliģiskās spriedzes pamatā, reliģiskās diskusijās starp rojālistiem un parlamentāristiem, kā rezultātā skoti iebruka Anglijā. Lai gan politiskās un konstitucionālās sūdzības izraisīja konfliktus un radīja spriedzi, reliģija tika uzskatīta par vienu no galvenajiem faktoriem.
Čārlzam I pietrūka naudas, lai cīnītos pret skotiem, tāpēc viņam bija nepieciešams sasaukt Parlamentu 1640. gadā, jo viņiem bija pieejama nepieciešamā nauda karam.
Parlaments sāka pakāpeniski sadrumstaloties, un Čārlzs I kļuva agresīvāks. Čārlzs I sāka īstenot savu politiku un atteicās no kompromisiem. Viņa pieeja sāka provocēt vairāk spriedzi starp Anglijas iedzīvotājiem.
1642. gadā attiecības starp Parlamentu un Čārlzu bija kļuvušas ļoti sliktas. Čārlzam vajadzēja darīt visu, tā kā to noteica Parlaments, jo viņam bija vajadzīga nauda, bet kā karalis viņš to nevarēja pieņemt. 1642. gadā Čārlzs ar 300 karavīriem devās arestēt piecus lielākos Parlamenta kritiķus, taču viņi paspēja aizbēgt. Uztverot to kā aizvainojumu, daudzi angļi reaģēja vardarbīgi.
Divas grupas sadalījās un iedvesmoja cilvēkus pilsoņu karam. Viena no grupām tika dēvēta par parlamentāristiem, bet otra – par rojālistiem. Pēc sešām dienām Čārlzs devās uz Oksfordu sagatavot armiju karam pret Parlamentu, lai cīnītos par Anglijas kontroli. Karalis un parlaments pastāvēja katrs uz savām tiesībām dot rīkojumu par kareivju iesaukšanu un negribēja piekāpties viens otrs priekšā. Abas puses sāka vākt karapulkus un raidīja iesauktos vienu pret otru. Pasaules karš bija neizbēgams.